Bērnudārza dienasgrāmata: trešā diena - jau nedaudz labāk

Trešās bērnudārza dienas rītā meitiņa pamodās smaidīga, vēl nedaudz miegaina, bet smaidīga. Pamodās pati, bez modināšanas un mammas lielajā gultā. Nedaudz palēkāja pa gultu. Izstāstīju viņai mūsu šodienas plāniņu:" Šodien, Emīt, atkal brauksim pie bērniem, uz dārziņu, tad mēs ar brāli un māsu brauksim uz savu darbiņu, bet Tu spēlēsies ar bērniem, iesiet ārā, šuposies. Vakarā tētis Tev būs pakaļ, būs nedaudz ātrāk, nekā mamma vakar, labi? Ēdīsi brokastiņas?"

"Nēēē, jā, jā, " Emītis par brokastīm. Šorī atkal vēlējās cepčus ar pienu. Nedaudz paēdusi, palūdza suliņu un sāka mīļoties ar mazajiem kaķēniem, līdz lielais brālis un māsa bija nonākuši lejā. Tad atkal pati izvēlējās, ko ģērbs uz dārziņu un lēnām pucējāmies. Palūdza arī sataisīt matiņus un lūpas uzkrāsot, izstiepjot lūpiņas :)

Šorīt arī dejoja un dziedāja mūzikas ritmā un ik pa laikam pajautāja, ko aizmugurē tajā brīdī dara māsa un brālis. Piebraucot pie bērnudārza šoreiz māsu un brāli atstājām mašīnā. Izkāpjot no mašīnas, mazā neraudāja, gājām garām spēļu laukumiņam, viņa man rādīja mašīnas, šūpoles. Tā par šo tēmu runājoties novirzījās domas, ka būs jāpaliek kādu laiku bez mammas.

Ieejot grupiņām lēnām ģērbāmies, šoreiz jau ar asarām vēl neieraugot audzinātāju. Dikti, dikti sabēdājās. Tad ieejot grupiņā audzinātāja paņēma viņu opītē un teica:"Parādīsim mammītei pie lodziņa attā, labi?" Tā ejot gar lodziņu redzēju savu meitiņu, vēl nedaudz asarās, bet sirdī jutu, ka būs labi. Bija pirmās dienas audzinātaja. 

Ar vīru sarunājām, ka tiklīdz viņš būs mazajai pakaļ, viņš man piezvanīs. 

Vīra zvanu saņēmu 16:40, viss esot kārtībā, meitiņa, tiklīdz ieraudzījusi tēti, bijusi ļoti priecīga, skrējusi pretim. Šodien arī citi vecāki, acīmredzot, mazos bija atstājuši ilgāk, nekā iepriekšējā dienā, jo uz to laiku bija vēl citi 4 bērniņi. Kad vīrs nāca pakaļ, bija otra audzinātāja, šī bija diena, kad audzinātajas to sadalīja uz pusēm. "Emīlija ir ļoti emocionāla, ik pa laikam raud. Viņai ir ļoti skaisti čirkaini matiņi. Redzēju, ka mammai mati ir taisni, laikam tas no Jums... Viņa būs ļoti skaista meitene," tā vīram par meitiņu teikusi audzinātāja. Šodien esot bijusi ļoti laipna, pieļauju, ka iepriekšējā dienā netrāpījām viņas garastāvoklī un, iespējams, cilvēks kaut kur steidzās.

Vakarā Emīlija bija ļoti smaidīga, mīļa, visu laiku deva bučas, ķērās ap kaklu, mīļojās.Pamanīju, ka meitiņai ir ciet deguntiņš un viņa to visu laiku bužina. Notīrījām, izpūtām, bet tāpat nekā. Tad es viņai jautāju, vai iedzersim zālītes, protams, sākumā nē, bet tad viņa pamanīja, ka burciņa ir savādāka, nekā ierasts un teica:"Ēdīsim zālītes." Pirmo karotīti apēdam manis pašas vasarā vārīto priežu čiekuru sīrupu, bet otro - citronu-piparmētru sīrupu. Garšoja...

Paēdot vakariņas, samiegojās, nomazājāmies un meklējām pidžamiņu. Ierausās tētim klēpī, ilgi čučēja tētim uz punča, bet tad atnāca pie mammas, lai mammīte kopā ar spilvenu un sedziņu ierauš padusē un paglauda muguriņu. Tā nu trešās dienas miedziņš atnāca jau nedaudz pēc pl: 20tiem. Un nakts mammas gultā ar vienu kontrolīti, vai mamma nav ielikusi savā gultiņā. Naktī klepus un iesnas miedziņam netraucēja.