Bērnudārza dienasgrāmata: otrā diena - trakā diena

Rīts mūsu otrajā dienā pošoties uz dārziņu iesākās ļoti labi, kamēr rosījos pa virtuvi, mazā jau bija pamodusies un meklēja mammu. Ļoti stipri apskāva, iedeva buču un nevēlējās laist vaļā. Tik mīļi, ne ar čīkstēšanu, bet, tiešām, patiesu mīļumu. Tad pagatavoju brokastis, šoreiz gan viņa vēlējās cepčus ar pienu ( tā viņa sauc sausās brokastis), kamēr vēl lielie bērni tikai lēnām posās, mēs abas mierīgi brokastojām, runājām, kā viņa pati saka: "Mammai kafiju". Jā, mammai, noteikti, katrs rīts ir ar kafiju, jo izturēt tik garu un piepildītu dienu, būtu grūti. Stāstīju, ka atkal brauksim uz dārziņu, pie bērniem, jautāju, kā viņa vēlētos sapucēties. Meitiņa izvēlējās džinsiņus, krekliņu un mīļāko pūkaino džemperīti. Viņai tas ir ļoti mīļš, jo oderīte ir mīksta un pūkaina. Tad, noteikti, vajagot čepuri un zābukus ( tā viņa sauc cepuri un zābakus). Tad jau arī lielie bērni pamazām bija gatavi, paēduši, un varējām visi doties kārtējā darba dienā, bet Emsītis, savā otrā dienā dārziņā. Mašīnā vēl viņa bija tik aktīva, radio dziesmu ritmā dejoja, dziedāja. Tad arī piebraucot pie dārziņa, viņa pati teica:"Dāziņš." Viss bija forši un jauki, uzvilkām līdzpaņemto kleitu, to kura griežās, baltās zeķubikses, sataisījām matus, ar nelielu puļķīti mūsu lielajās čirkās, bet tad viss par 180grādiem pagriezās, kad viņa ieraudzīja audzinātāju, šodien bija cita, ne tā, kura pirmajā dienā, kā arī grupiņā raudāja un viņu ar asarām sagaidīja vēl 2 mazuļi. Ši audzinātāja pierakstos iegrāmatoja, cikos būsim pakaļ, teicu, ka šodien būsim vēlāk, jo būšu es pati, nevis tētis. Teicu, ka būšu pēc 18tiem un audzinātājas acīs varēja redzēt neapmierinātību un to, ka nu tik maziņam tik vēlu nākt pakaļ nevajadzētu....

Tā arī raudošu Emsīti atstāju audzinātājai.

Darbu centos pabeigt ātrāk un pēc iespējas ātrāk skriet pakaļ savai mazajai čirciņai, bet pirms sešiem ir laiks, kad galvaspilsētā satiksme ir blīvāka un 30km attālums nav 5minūšu brauciens. Lielais brālis no rīta tika brīdināts, ka pēc treniņa kavēties nedrīkst un viņam jābūt ceļmalas pieturā, lai nekavētu lieki laiku. Brālis bija uzdevumu augstumos. Tā nu visi steidzāmies pakaļ māsiņai. Piebraudzot pie b/d pārsteidza tas, ka grupiņas logi bija tumši, iedomājos, ka bērns varbū ir ārā, rotaļājas, vai sliktākajā gadījumā kāda citā grupiņā. Bet nē, viņa bija viena ar audzinātāju, priecīga skrēja samīļot brāli, māsu. Nolēmu aprunāties ar audzinātāju, pajautāt, kā ir gājis. Lielā māsa aizveda mazo pagalmā spelēties. "Kā Emīlijai šodien gāja?" "Kā gāja? Traki gāja, grūti gan viņai, gan man. Tik mazam šī diena ir par garu. Ir taču lielais brālis, lai viņš tad nāk pakaļ ātrāk," tā mums audzinātāja, ar tādu sejas izteiksmi, varēja just, ka knapi valda dusmas.

Saprotu, ka ir grūti bērnam, ka viņš noteikti ilgosies pēc mammas, tēta, bet, ja mamma, tētis, omes jau vasarā izmantojušas atvaļinājumus un variantu nav. Jau pavasarī, kad gājām privātajā bērnudārzā pusdienlaikā braucu pakaļ mērojot 25km vienā virzienā un tad abas kopā strādājām manā darbā. Tas lielais brālis mācās Rīgā un arī vakaros mēro 30km uz mājām. Arī vīnš nevar atskriet, kad nepieciešams un, kad būtu vēlams.

Visi bērni esot paņemti ap pl:16tiem, bet mēs bijām nedaudz pēc 18tiem. 

Kad jautāju, vai mazā labi ēda, pusdienās esot labi paēdusi zupiņu, griķus gan ne, bet par brokastīm - neatceroties :)

Manuprāt, ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kā audzinātajas un vecāki komunicē un, kā uz katru lietu un notikumu mēs skatāmies. Protams, nav viegli pieskatīt 12 stundas tik mazus bērniņus, tādēļ arī noteikti es nemācījos par audzinātāju. Bet ir cilvēki, kuri to uztver savādāk, ok, citiem bērniem mammītes atnāca ātrāk, Tev mammīte vēl strādā, iesim paspēlēsimies, pazīmēsim, pacepsim spēļu virtuvē kūkas un kopā ar smaidu sagaidīsim mammu, uzzimēsim mammīti, kaķīti, tēti kopā. Nevis izslēdz gaismu un gaida, kuru katru brīdi atnāks pakaļ mamma, lai jau ar zemo startu audzinātāja var doties mājās.

Protams, ja es būtu atbraukusi pakaļ 16tos, audzinātajas darba laiks tad arī būtu beidzies un, kurš gan nevēlas no darba aiziet trīs stundas ātrāk, ja maksā neatkarīgi par to, vai strādā no 7.00-19tiem, vai no 7.00-16tiem.

Ļoti ceru, ka šādas dienas mums būs arvien retāk. Jo bērni ļoti jūt mūs, pieaugušos, mūsu noskaņojumu.

Pēc bērnudārza ātri ieskrējām veikalā, nopirkām trūkstošās izejvielas vakariņām, pārtikas krājumus kaķīšiem un braucām mājās.

Emīlija bija ļoti niķīga, vairs nedziedāja un nedejoja pie radio dziesmām. Iebraucot pagalmā gan bija ļoti priecīga, tiklīdz izkāpām no auto, izskrēja riņķi pa pagalmu, aizskrēja uz siltumnīcu pēc tomātiņa un zem bumbieres atrada skaistu bumbierīti.

Paspēlējāmies istabā, samīļojām kaķīšus, mūsu maziņos, runājāmies. Viņa priekš sava vecma runā ļoti daudz un skaidros teikumos. Meitiņa kļuva mierīgāka, priecīgāka, kad pakutinājāmies, paspēlējām paslēpes, viņai viņa vienkārši trūka uzmanības, iespējams, tieši tas, kas dienas laikā nebija saņemts pietiekoši, kas arī bija iemesls raudulīgumam un niķiem.

Arī šodien viņa aizmiga ātrāk, kā parasti, palūdzot pidžamiņu. Nedaudz paplunčājāmies dušā, tad apēda zupiņu, kura vēl nedaudz bija ledusskapī palikusi no iepriekšējā vakara, jo neizskatījās, ka viņa sagaidītu vistas-šampinjonu-makaronu sautējumu saldajā krējumā. 

Kamēr rosījos pa virtuvi, mazā bija dīvānā aizmigusi. Atkal  opiņā, ar peļuku spilventiņu, sedziņu un ar bučinu uz vaiga līdz rītiņam, līdz daudz jaukākai un mīļākai Emīlijas darba dieniņai. 

Mums - pieaugušajiem - taču arī, ir gan foršās, gan trakās, gan mīļās darba dienas, vai ne?