Bērnudārza dienasgrāmata: Jūsu bērnam tas uznāk kā lēkme

Katrai, mums mammai, ir ļoti svarīgi tas, kā mūsu bērns jūtas bērnudārzā laikā, kad mūsu ikdienas ceļi šķiras - vienam uz darbu, otram uz bērnudārzu, vai arī skolu. Cītīgi valsts bērnudārzā ejam jau otro ziemu un neteiktu, ka Emīlijai tur nepatīk, tieši otrādi, pat ļoti patīk, jo no rītiem lielāko daļu rītus, izritinoties no gultas jau "štuko", ko vilks un, kas jāgludina, bieži vien pat tieši viņa skubina lielos bērnus mosties, jo viņu draugi dārziņai jau gaida.

Zinu, ka viņa daudz ko nedara to, ko vajadzētu un daudz ko nosimulē, jo it kā nemāk, vai ari negrib. Viņa, piemēram, atrod palīgus, kas viņu saģērbj, jo trīsgadniekam bērnudārzā ir jāģerbjas pašam, viņa atrod, kas sameklē viņas nomētātās mantas. Viņa to visu ir veiksmīgi samenedžējusi un ievirzījusi savā ikdienā, taču viņai ir kāds ļoti, ļoti liels "kreņķis" - ja viņa ir izdomājusi, ka viņa dejot, vai spotot neies un neviens pat īsti iemeslu tam visam nezina, viņa vienkārši sēdēs, bļaustīsies, dusmosies un ne pa kam neies. Tad, kad šī bļaušana pēc kāda laiciņa pāriet, atkal viss ir labi. Mājās arī ik pa laikam tā notiek - viņa nobļaujas, noniķojas, "pa lielam - nolaiž tvaiku" un atkal viss ir pa vecam. Tad vairs ne kurpes ir neīstās, ne krekliņš sliktais, ne nesmukā sporta zāle.... Tā viņai ik pa laikam uznāk un tad man sūdzas audzinātājas, tad man zvana bērnudārza psiholoģe, esmu pat bijusi ar viņu uz pārrunām, jo viņa uzskata, ka normāli bērni tā nedara, normāli bērni tā nebļauj, normāli bērni visi rindiņā iet uz sporta nodarbībām un visi arī paklausīgi pilda to, kas jāpilda. Ja arī raud, izrunājot viņai esot skaidra problēma, bet ar Emīliju skaidrības neesot nekādas.  Un tad, ka "šī viņas lēkme" pārejot, atkal viss esot pa vecam, kas arī norāda, ka tas ir lēkmju veidā.

Man kā mammai, protams, vienmēr liekas, ka man bērns ir pilnīgi normāls, bez novirzēm un bez lēkmēm, man šķiet visai normāli un ne lēkmjveidīgi nepareizi, ka bērns, it sevišķi meitene, saniķojas par neīsto krekliņu, vai neīsto kleitu, kura slikti griežas, vai arī ejot ārā jūtot vēju, viņa vienkārši nevēlas aukstumā iet? Man tas viss šķiet visai normāla parādība, bet, kā tur ir īstenībā? Neaudzinātība, psihiska novirze, visatļautība?

Mājās arī ir šādas niķu izdarības, kad viss skapis ir izmētāts pa grīdu, tiek meklēta īstā kleita, nezinot, kāda tad ir īstā kleita, tad zeķubiksēm nav īstā krāsa... Es, parasti, sākumā cenšos runāt un mēģināt sarunāt, lai saprastu, vai tad ir tik traki dēļ viena krekliņa, kleitiņas, vai vispār dēļ ģērbšanās procesa, ir reižes, kad izdodas, bet tad, ja nesanāk, ielieku savā istabā un palūdzu, padomāt vienatnē. Protams, pabļauj, pabļauj, atnāk samīļojas un viss atkal ir pa vecam un šī lielā bēda vairs nav tik liela.

Vai Jums, mammas, savējiem arī mēdz būt šādas "lēkmes"? Lai arī šādi es tās nevēlētos definēt.