Bērnudārza dienasgrāmata: Jauns gads, jauni ieradumi un stiķi

Šī gada pirmais septembris mūsu mazākajai māsiņai nu ir otrais savā bērnudārznieka karjeras laikā. Ja pirmajā gadā šķita visai normāli, ka meitiņa raud un niķojas, tad šogad plānoju - būs daudz vienkāršāk. Īstenībā nekā, ir grūti...

Tā kā vasarā bērnudārzu neapmeklējām, jo mums bija rezerves "dārziņš", kurš ne visai patika attieksmes un apstākļu dēļ, tad šie 2 vasaras mēneši bija pietiekoši, lai aizmirstos, kā ir iet bērnudārzā.

Niķis un raudāšana sākās jau pirmās bērnudārza dienas rītā, kad bērns histērijā raudāja, izvēmās un no stresa "raustījās". Tētis jau bija gatavs šo dienu pavadīt mājās, ja nu bērnudārzā būs tāpat. Raudāja viņa pat vēl braucot auto, taču pārsteigums bija izkāpjot no mašīnas pie bērnudārza - Emīlija skrēja uz vārtiņu pusi, ar prieku skrēja pie draugiem un viss bija labi.

Šī raudāšana mums ir katru rītu, kad jābrauc uz bērnudārzu, ieritinās segā, mīļo savu "pīģerīti"un saka:"Negribu uz bērnudārzu", raud ģērbjoties, braucot mašīnā, bet ieejot dārziņā viss ir labi. 

Aprunājoties ar audzinātājām, šķiet, ka "kopumā" jau bērnudārzā viss ir labi, lai arī pēcpusdienā ik pa laikam viņa tomēr "sakreņķējoties", taču šogad audzinatājas pašas ir visai atturīgas un sabijušās. Šogad mums ir gan jaunas telpas grupiņai, gan arī abas jaunas audzinatājas, kas, manuprāt, tik maziņiem ir ļoti grūti. Gada laikā "sadzīvo" un aprod ar audzinātājām, bet tad atkal sākas viss no gala, jauna pierašana, jauna sasveicināšanās, runāšana, spēlēšanās, jo katrs taču mēs esam citādāks, vai ne?

Kā Jums, mammas, ar jauno bērnudārza sezonu?