Bērnudārza dienasgrāmata: Gribu mammīti

Laikā, kad meitiņa bērnudārzā pavada lielāko savas ikdienas darba dienas daļu, mammas emocionāli pietrūkst arvien vairāk un vairāk. Uz bērnudārzu braucam mēs, bet no bērnudārza viņu cenšas paņemt tētis. Arī tētim katru vakaru ir kopējs rituāls - braukt pirkt bulciņu un suliņu uz veikalu. Līdz šim tas ļoti labi strādāja. Viņai ne jau pašu suliņu un bulciņu vajag, bet gan šo pašu procesu.

Gribu mammu

Bet nu ar katru dienu arvien vairāk un vairāk meitiņa "grib mammu". Nu vakaros bērnudārzā mazā gaida, kad atbrauks mamma, nevis tētis. Sarunā ar audzinātāju:"Gaidīsim kopā tēti?" Meitiņa:"Gribu mammu!" "Bet Jūs taču ar tēti braucat pēc suliņas," "Nē, gribu mammu."

Tās mazās rociņas ap kaklu

Atbraucot mājās, mazā mammu ļoti gaida, skrien samīļoties un apķeras tik ļoti, ļoti ar savām mazajām rociņām, ka pat elpa aizsitas. Viņa ļoti cenšas visu laiku, kad esam kopā, būt ar mani kopā, ieritinoties opītē, pati saliek manas rokas sev uz vēdera un mīļi, mīļi pieglaužas. Tieši šādā pozā viņa arī vakar vakarā iemiga.

Arī spēles spēlējam kopā

Vakari, lai arī dikti īsi, ir mūsu vakari. Meitiņai ļoti patīk spēlēties ar koka puzlītēm, liekot zīmējumus pareizās vietiņās un, parasti, viņa saka:"Mammu, lūdzu, palīdzi," saucot ik katru, ko ieliekam vajadzīgajā mājiņā - gailītis, ābolītis, meitenīte, aitiņa, gotiņa." Un tas viss, palīgā saucot tieši mammu, ne brāli, ne māsu, nedz arī tēti. 

Brokastu gatavošana - uz vienas rokas Emis, otrā - pankūku panna

Arī no rītiem, viņa ļoti jūt, kad pamostos. Tad nu ātri vien mazās kājiņas ir virtuvē ar sveicienu uz lūpām:"Labrīt, mammīt! Samīļosimies!" Šorīt, kad jau gatavoju pankūkas lielajiem bērniem, Emītis bija virtuvē, mammai opītī un abas kopīgi cepām pankūciņas - 3 brālim, 3 māsiņai un 1 Emītim. Viņa nelaida ne brīdi mani vaļā, tā nu mēginājām divatā apgriezt pankūkai otru pusi un skaisti salikt šķīvjos. Abas arī saklājām galdu, salikām medu, ievārījumus, sīrupus, nažus un dakšiņas.

Laiks, maksimāli tikai ar mammu

Laiku, kuru esam kopā, viņa izmanto maksimāli uz visiem 100%. Apzinos, ka no tā cieš lielākā meita, jo arī viņai gribas uzmanību. Lielajam dēlam gan mammu, noteikti, vairs nevajag, viņam ir šis trakais pusaudžu posms un mīļošanās, uzmanība no mammas puses ir galīgi lieka, neaktuāla.

Pat līdz dārziņa skapītim mammai opītē

Kad esam no rītiem bērnudārzā, viņa neraud, ar prieku katru rītu pošamies, braucam. Šis posms no auto līdz grupiņai mums ir opītī, arī tad viņa mani ir piekļāvusi tik tuvu... Bet, kad esam pārģērbušās, tad gan zibenīgā ātrumā ieskrien grupiņā un pat piemirst pateikt Attā. Pieļauju, ka viņai ir savs ritms, tad, kad viņa ir kopā ar "audzenītēm" un bērniem, viņa maksimāli izmanto to laiku un dara tās lietas, kuras mēs kopā nedarām - savas bērnu lietas, bet tad, kad esam kopā mēs, viņa cenšas mīļoties un būt kopā ar mani laikā, kad mums tas ir.

Cik Jums, mammītes, ļoti, ļoti mazie "grib mammu"?