Tagad, kad nu jau šodien iesoļojām trešajā nedēļā bērnudārzā, varu pilnībā apgalvot, ka Emīlija dārziņā ir iejutusies. Labprāt dod rociņu "audzenītei" un ar smaidu atvadās no mammas. Līdz ar dārziņu, bērniņi iemācās arī citas lietas - draudzēties, spēlēties, apgūt jaunus vārdus un arī niķus-stiķus, patstāvīgāk ēst, saprot, ka ne visa uzmanība ir tikai viņiem, tādējādi cīnoties par to. Mums aizvadītā nedēļa bija ļoti interesanta un, jāteic, daudz mierīgāka, nekā pirmā. Tētis vairs tik ļoti nesteidzās un nebeidza darbus ātrāk, lai izņemtu Emīliju ap 16-17tiem, jo zinām, ka viņai tur viss ir kārtībā un kreņķu daudz mazāk kā sākumā.Novēroju to, ka meitiņa līdz ar bērnudārza uzsākšanu, ir palikusi niķīgāka, vairāk piesit ar kāju pie zemes, tiklīdz nesaņem kāroto, tā puņķi un asaras pa gaisu. Daudz grūtīgāk sarunāt. Piemēram, "Gibēt lupatiņus", tās viņai ir suliņas ar lupatiņu attēliem un nepakam nevar sarunāt, ka sataisīsim upeņu suliņu, ieliesim glāzē, ieliksim salmiņu smuku... "Nē, Emis gibēt", un viss. Bet, kur lai astoņos vakarā mežā dabū lupatiņus, ja tuvākais veikals, kur tās varētu būt, ir aptuveni 10km? Rotaļājoties ārā uzvelkam ne tās kurpes, atkal asaras pa gaisu, vajag tās un viss. Šorīt arī velku rozā bodiju, nē, nepatīk un viss, vajag citu. Bet tik ļoti vēlos, lai muguriņa ir apsegta tagad, kad rīti ir tik auksti. "Nē, Emim nepatīk, negibās", vai nu kašķis un niķi uz vairākām minūtēm, vai arī piekāpjamies. Piekāpties no rītiem, kad ir milzīgs laika trūkums, ir vieglāk, tādēļ no rītiem viss notiek pa mierīgo. Starp citu kašķis šorīt bija arī dēļ podiņa. Māsa atnesa princešu podiņu, nevis gotiņas podiņu un atkal:"Negibēt, nepatīk, gotiņas podiņu gibēt." Un nu māsa skrien uz vannasistabu mainīt gotiņas podiņu un tad atkal viss ir labi. Ejot no mājas ārā pati pajautā cepuri, ar taurentiņiem un lakatiņu ap kaklu - viņai loti patīk onkuļa atsūtītais kokvilnas kakla lakatiņš Amerikas stilā :) Kleitas un bikses no turienes gan ne visai bieži uzvelk. Nākamais pagājušās nedēļas novērojums bija sekojošs - bērnudārzā noteikti ir cittautību bērniņi, jo mums ir parādījusies jauna frāze:" A mņē?" Sākumā biju samulsusi un nesapratu, ko viņa vēlas, bet tad lielā māsa teica, viņa saka "A mņe? Un man?" Tiešām, tā tas arī bija. Droši vien dārziņā bērniņi sarunājas ne tikai latviešu mēlē, bet arī krievu valodā un īstenībā ļoti labi viens otru saprot un viens no otra mācās. Tad viņa vēl bieži saka:"Privet... dengi." Kas nu mūsdienās vairāk aizķeras katram. No angļu valodas viņas vārdukrājumā ir "Please, mamy..."Pirmās pilnās divas nedēļas ir ļoti īss posms, bet tik daudz jau kas apgūts.Jāteic, ka ne visiem tik ļoti raiti iet ar adaptāciju, jo arī šorīt pamanīju vairākus bērnuņus, ne tikai no bēbīšu grupiņas, ar pamatīgu raudāšanu un histēriju vēl pat neieejot bērnudārzā. Tā, ka mums ir paveicies un es ar mierīgu sirdi varu doties uz darbu, zinot, ka viņai tur patīk, ka viņa neraud. Vakar gan vakarā, kad jau runājāmies par to, ko šodien darīsim, Emīlija man teica:"Mamma dāziņu, Emis dabiņu", mazā vēlējās samainīties :)