Bērnudārza dienasgrāmata: Cik daudz ir jārunā divgadniekam

Ļoti daudz gan sociālajos tīklos, gan arī vecāku starpā tiek diskutēts par to, cik daudz runā, vai nerunā Tavs mazulis. Ir bērni, kuri pat astoņos-deviņos gados runā visai neskaidri un tas nu gan man šķiet jau ne norma, un tur būtu jāmeklē speciālista palīdzība, taču, cik daudz būtu jārunā gadu vecam bērnam, divgadniekam un trīsgadīgam? Mums pašlaik šis ir ļoti aktuāli, jo mani mulsina biežie sajūsmas teicieni:"Cik viņa daudz runā, viņa ir īsta pļāpiņa!" Vai tiešām viņa runā vairāk, nekā būtu jārunā, jo citi bērni viņas vecumā nerunā vispār, vai ļoti maz un neskaidri.

Iemesli nerunāšanai

Internetā esmu skatījusies un pētījusi iemeslus, kādēļ mūsdienās mazuļi tik švaki runā, arī tikšanās laikā ar mūsu bērnudārza vadītāju, viņa uzsvēra to, ka mūsu meitiņa ir viena no retajām, kura savā grupiņā runā un runā tik daudz, skaidri. Psiholoģe bija pārsteigta, ka viņai tikai nupat palika 2 gadiņi. Kas ir tie iemesli, kādēļ vienam bērniņš runā daudz, bet citam - vienkārši klusē, vai savā valodiņā. Arī vīra draugs vīram ir bieži vien teicis:"Jūsējā gan tik labi un daudz runā, bet mūsējais saka tikai dažus vārdus." 

Galvenais iemesls tam, ka mūsdienās bērni runājot maz, esot komunikācijas trūkums, kad vecāki maz sarunājoties un spēlējoties ar bērniem, labprātāk nosēdinot pie TV, vai telefona ar izņēmumiem, kad šī nerunāšana ir ar nopietnām neiroloģiskām saslimšanām saistīta. Kā ir mums?

Man visi trīs bērni ļoti ātri sāka runāt un runāt teikumos, dēlam bija sarežģījumi ar burtiņu "r", to viņš iemācījās ap 3-4gadiņiem, bet ar meitenēm viss šajā jomā ir bijis tik vienkārši un gludi. Mūsu mazā Emīlija jau tagad, kad ir tikko 2 gadiņi, ļoti skaidri izrunā arī šo burtiņu "r".

Sarunas jau pavisam maziņam esot

Es ar meitiņu runāju un spēlējos jau no pirmajām dieniņām, lai arī kādam no malas var likties dīvaini, ka sarunājas un jautā viedokli 2-3 nedēļu vecam mazulim, es to darīju. Es ar visiem bērniņiem runāju, jautājot, kādēļ Tu, mīļā, raudi, kas meitiņai sāp? Kādēļ neapēdi, vai vēl vēlies? Es zinu, ka viņa man neatbildēs, bet runāt es runāju. Jau ļoti agri mācījāmies, kur ir deguntiņš, kur actiņas, kur austiņas, kur kājiņas tētim, mammai, māsai? Nav tā, ka mēs mājās neizmantotu TV, telefonus, tā noteikti nav. Ir mums arī rituāls, kad sestdienu - svētdienu rītos, lai brokastu gatavošana vienkāršāka, uzliekam mazajai kādu multenīti, jo arī tieši no multenītēm viņa ir iemācījusies daudz dažādus vārdiņus gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodās. Ja iesākumā viņas iemīļotākās multfilmas bija Peppa un Maša, tad tagad tās ir  "Ābolu maiss", "Karlsons", "Zaķīšu pirtiņa", "Begemots".

Vienmēr visur ar bērniem - darbā, mājās, pie draugiem

No savas pieredzes skaidrojumu šai lielajai runāšanai pat vēl nesasniedzot divus gadiņus redzu šādu - jau no pavisam maziņas, maziņas, es viņu ņēmu visur līdzi, kopā ar viņu strādāju, omes ar viņu mīlojās, auklējās, brālis, māsa, es pati. Tad bieži vien kopīgi strādājam, viņa vēro mani, ko daru, kā runāju un ļoti skaisti atdarina, kas mani ļoti sasmīdināja - kad klienti ienāk veikaliņā, viņa saka "Labdien", kad atvadāmies, viņa saka "visu labu, atā tante! " Noteikti neesmu no mammām, kuras baidoties no "sliktas acs", vai lielās burzmas, cilvēkiem, vīrusies, cenšas maksimāli savu mazuli ierobežot un ar to dzīvojas tikai četrās sienās, pastaigās iet tikai ar pārklātiem ratiņiem un tikai pa parkiem. Bērni manu ikdienu nekad nav mainījuši, viņi vienmēr man ir līdzās. Es ar bērniem runāju kā ar pieaugušiem, līdzvērtīgiem cilvēkiem, ne "usi,pusi". Tagad mēs mācāmies krāsiņas, saskaitīt. Tas nav tā, ka sēžam, ņemam grāmatu un mācāmies, nē, nebūt ne. Gatavojam brokastiņas, meklējam krūzītes, kādā krāsiņā ir krūzīte? Ņemam vienu krūzīti, divas krūzītes, trīs krūzītes. Liekam sarkanu ievārījumu, liekam dzeltenu ievārījumu, vienu karotīti, divas karotītes, vēl vienu karotīti... Viņa tiešām māk viens, divi, trīs, četri, ar krāsiņām gan vēl nav līdz galam, jo vienu dienu zils ir zils, citu zils ir dzeltens...

Ģērbjoties - ejam meklēt drēbītes, labi? Sameklējam krekliņu. Kādu Tu gribētu? Kādā krāsiņā vilksim? Gribēsi kleitiņu, vai svārciņus, meklējam svārciņus, meklējam zilus svārciņus... 

Spēlējamies ar pirktiņiem, pārrunājam dienā paveikto

Tad mēs vēl pirkstiņu dziesmiņu dziedam, lai vingrinātu pirkstiņus, mācītos skaitīt:" Šis pirkstiņš vecmāmiņa, šis - tētis, šis - māmiņa, bet tas -vectētiņš..." Dziesmiņas daudz dziedam arī braucot mašīnā, daudz runājamies arī par dienā piedzīvoto, par citiem bērniņiem bērnudārzā. Kā sauc labāko draugu, cik daudz meiteņu Jums ir, kurš šodien bija dārziņā. Nu tādā veidā. Nekas pārdabisks, vai uzspīlēts ar domu - mācāmies runāt. Nē, sarunājoties viņa arī iemācās. Un jā, daudz es viņu uzslavēju. Malacis, saskaitīji, pamēģināsim vēlreiz?  Malace, atradi skaistu krekliņu, sameklēsim arī siltas zeķītes. 

Domājam, ko runājam

Tā kā viņa ļoti ātri visu uztver, tad nākas arī piedomāt pie tekstiem, kurus viņai nevajadzētu dzirdēt, jo nu mums repertuarā ir arī vārdiņš:"Tinies", to atklājām tad, kad brālis no rīta gribēja mīļoties un sabučoties ar mazo māsiņu, kura nebija omā, atbildot:"Brāli, tinies."

Kā jums iet ar runāšanu, kādā vecumā mazulis sāka runāt pirmos vārdiņus, cik daudz runāja divos gados, trīs? Vai esat meklējuši arī logopēda palīdzību?