Bērnudārza dienasgrāmata: Cik bieži spējam pateikt "Piedod"

Bērniem, līdzīgi kā mums pieaugušajiem, ikdienas situācijas ir ļoti dažādas. Tieši tāpat kā mēs - risinām situācijas, strīdamies, mīļojamies, smejamies, dusmojamies, arī viņi to pašu izdzīvo savā ikdienā - mājās, bērnudārzā, sabiedrībā.

Ļoti spilgti palikusi atmiņā situācija, kad veikalā iepērkoties, kamēr es pa telefonu risināju darba lietas, mazākā meitiņa blakus stāvošajai meitenītei iesita ar mazā iepirkuma ratu stienīti - karodziņu. Atvēzēja ratus, "parāva ratā ( uz diviem riteņiem no četriem") un šis karodziņ stienis trāpīja pa galvu citai meitenītei. Protams, pati atvainojos gan meitenītei, gan viņas mammai, bet man šķita, ka tas jādara arī tam, kas izdarījis pāri un lūdzu, lai arī mana mazā divus ar pus gadus lielā meita atvainojas. Bet viņa stāv un nekustas, stāv kā stabs, arī mutīte uz šo brīdi ir ciet, lai arī ikdienā viņa ir vislielākā pļāpa mūsu ģimenē. Un nē un viss...

Jā, pēdējā laikā ļoti izteikti viņa prot arī izrādīt agresiju, iekausta lielo māsu, brāli, vēlas būt pārāka par citiem, tas laikam izdzīvošanas instingts no bērnudārza, bet es uzskatu, ka bērnam ir jāzina, kas ir pieļaujams, un, kad robeža jau ir pārkāpta. No veikala gājām uz mašīnu, viņai teicu, ka meitenītei sāpēja, ka tas nebija labi un šī bija situācija, kad bija jāpalūdz piedošana. Es jau kā veca plate par to visu runāju arī braucot mājās un tad nu maisam gals bija vaļā - mazā uzvilka lielu, lielu lūpu un sāka raudāt, raudāt tā no sirds. Pieļauju, ka viņa savā mazajā galviņā izvērtēja šo situāciju un sajutās vainīga, bet šos vārdus "lūdzu piedod", tā arī nepateica. Vai tiešām šie vārdi ir tik grūti un smagi? Man šķita, ka viegli, bet, ja sevi paanalizē, arī man ne vienmēr ir bijis viegli palūgt piedošanu un bieži vien kāda "piedošana" ir palikusi nepateikta, bet ļoti, ļoti vajadzīga.

Cik bieži Jūsu bērniem izdodas pateikt "piedod", vai maz viņiem tas ir nepieciešams, varbūt viņi nav radījuši situācijas, kad šis "piedod" tik maziņam būtu jāsaka?