Bērnudārza dienasgrāma: patstāvība, jaunas nodarbes un slikts miegs naktī

Nu jau lēnām tuvojas pirmā mēneša jubileja bērnudārzā. Jāteic, iet mums labi, raibi, visādi, kā jau ar bērniem. Emīlijai dārziņā ļoti patīk, visgrūtākais mums ir no rītiem pamosties, tad viņai negribas neko - ne brokastis, ne bērnudārzu, ne bērnus, ne audzenīti. Tiklīdz tiekam pāri šai raudāšanai, varam pasēdēt uz podiņa rīta cēlienā, novilkt pidžamu, tā jau kļūst labāk un vieglāk.

Daudz runājam par bērnudārzu un to, ko tur var darīt

Līdz ar Emīlijas iešanu bērnudārzā, daudz man sanāk lasīt, domāt un runāt par bērnu bērnudārzā, par adaptāciju, ko darīt labāk, ko ne. Vienu gan esmu sapratusi, ka ar bērnu par to tiešām ir jārunā daudz. Izstāstot visu, kā būs, kas viņu sagaida, kādus rituālus veidosim, šķiet pavisam mazsvarīgi, niecīgi, bet īstenībā ļoti nozīmīgi. Redzu, kā vecāki ved uz dārziņu bērniņus, kuri ļoti raud, niķojas, bļauj... Skumji uz to noskatīties no malas. Šorīt sanāca dzirdēt frāzi:" Kusties, kāp ārā, nav laika..." tik skaļi, tādā tonī. Nesaku, ka es nekad tā neesmu teikusi un neteikšu, nē, bet tieši tādēļ, ka ar mazuli runā par maz, viņš protestē, jo viņā ir kādas nesaprotamas lietas. Tā nu kļūstot gudrākai, pieredzējušākai, es ar Emīliju runāju ļoti daudz. Jau iepriekšējā vakarā par to, ka brauksim pie bērniem, lūdzu, pastāstīt, kādi bērni ir viņu grupiņā, mēģinām atcerēties bērnu vārdus. Plānojam jau savu rītu - kā celsimies, pačurāsim, ģerbsimies, vilksim kurpītes, cepuri, jaciņu, spiedīsim zvana podziņu audzenītei. Tas mums ir rituāls un viņa to pilda labprāt. Pati jau mācās noģērbties - novilkt kurpītes, jaciņu, cepurīti, šallīti. Tik tālu viņai ļoti labi padodas. Bet tad viņa lūdz palīdzību :" Mammīte, palīdzi," novilkt džemperīti, bikses un uzvilkt kleitiņu, jaciņu, sataisīt matiņus. 

Labās lietas no dārziņa ienesot ikdienā

Prieks, ka esot kopā ar citiem bērniem, viņa kļūst pieaugušāka, iemācās labas lietas, protams, neiztikt arī bez  niķiem, kuri redzēti bērnudarzā, jā, arī tas ir, bet tad mēs mēģinām šos niķus nomākt ar ko citu, viņu novirzot darīt ko citu. Emīlija šī nepilnā mēneša laikā ir iemācījusies noģērbties, iemācījusies dažus krievu valodā vārdus, iemācījusies mazgāt rokas, muti, pusdienot, vai vakariņojot pie galda. Viņa pati lūdz, lai visu viņai noliek uz galdiņa. Viņa piebīda krēsliņu, sēž un ēd.

Viņa iemācījusies zīmēt, uzdāvināja mammai pirmo zīmējumu - izkrāsotu burkāniņu. 

Slikts un izraustīts miegs naktī

Lai arī mums kādu brīdi nebija jāuztraucas par Emīlijas mieru naktī, nu jau nedēļu viņa mostas vairākas reizes. Kāpj no gultas, guļ pie mammas, guļ pie māsas. Vienā naktī pat izdomāja, ka vajag ieslēgt lielo gaismu un samīļot kaķēnus, paspēlēties. 

Pieļauju, ka tas no daudzajām emocijām bērnudārzā, tas no tā, ka, lai arī viņa uz dārziņu iet bez asarām, viņai mūsu vēl trūkst, viņai mūsu ir par maz un naktī baidās, vai tiešām esam līdzās. Arī šim posmam jāiziet cauri un jāizdzīvo.

Iet mums labi, bez asarām un ar sirdsmieru mammai. Šovakar gatavosim pirmo Emīlijas rudens kompozīciju - meklēsim dārzeņus un augļus dārzā, lai tos rīt nestu un liktu zem lielās bērnudārza eglītes. 

Rīt arī Emīlijai pirmais teātris bērnudārzā. Lūkosim, kā tas viņai būs paticis. 

Lai arī Jums skaisti, bez asarām un ar sirdsmieru vecākiem!