Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Nedēļas nogalē domāju, vai tiešām esmu tik slikta mamma, jo uzklausu sava bērna vēlmes un respektēju viņu kā cilvēku ar savām domām?
Aizvadītajā nedēļā redzēju situāciju, kurā bērnudārza vadītāja bērna vecākiem aizrāda, ka bērna domas nav ko ņemt vērā un klausīt, jo ir jādara viss tā, kā grib vecāki. Piemēram, ja bērns negribot kaut ko vilkt mugurā, tad tas esot jāvelk tik un tā. Par spīti kliegšanai un spiegšanai, par spīti bērna domām, ka labāk viņš grib uzvilkt šodien krekliņu, piemēram, ar sunīti nevis pīli virsū. Bērnam esot jāpakļaujas vecākiem, jo tikai tad valdīs normāla lietu kārtība.
Tā vien gribējās iejaukties šajā vecāku strostēšanā un pavaicāt, vai arī mazs bērns nav cilvēks, kura domas vajag respektēt? Es labi apzinos, ka ne vienmēr es pakļautos bērna iegribām, piemēram, pat gribēdama nevarētu, ja viņš man to prasītu, ejot pēc pārtikas, pie reizes nopirkt arī Lego komplektu vai arī visu dienu nogulēt mājās, jo ir taču jādodās uz dabu, bet pārējos gadījumos es respektēju sava bērna domas, par spīti tam, ka viņam ir tikai divi gadi. Ja bērns šovakar nevēlas ēst gaļu, bet grib vakariņās tikai makaronus, tad lai arī ēd makaronus, ar varu gaļu neuzspiedīšu, savukārt, ja bērns grib vēl mirklīti paspēlēties parkā, tad mēs arī paspēlēsimies (protams, ar nosacījumu, ka nav sākusies lietusgāze vai arī mēs nekavējam autobusu).
Kā reaģēja vecāki, kuriem tika lasīta lekcija? Klusībā noklausījās strostēšanu, aizgūtnēm smaidot. Un es to labi saprotu, jo neviens nevēlas sakašķēties ar bērnudārza vadītāju, apzinoties, ka tā bērns var izpelnīties negatīvu attieksmi no bērnudārza personāla, jo, redz, viņa vecāki runā pretī vai arī ir ar citādiem uzskatiem. Kā zināms, vietas bērnudārzos apkārt nemētājas, tādēļ visi grib saglabāt attiecības pa labam.
Kādas audzināšanas metodes piekritēji esat jūs? Vai arī esat pie tiem, kas vadās pēc principa „skaldi un valdi”, vai arī pieslēdat veselo saprātu, ieklausoties bērna viedoklī?
P.S. Uzliekot šo visu uz virtuālā papīra, atmiņā atausa kāda Facebook ceļojoša bilde, kur skolotāja klasē ar šķērēm apgriež bērnu domas, lai tās visas būtu vienādas un atbilstu vienotam standartam.
Ģērbšanās problēmas, manuprāt, sākas ap gadiem 3, 5 - 4, kad bērni sāk paši norādīt, ko vēlas ģērbt. Man ļoti patika eksperiments, kur kāda mamma nedēļu ļāva viņu ģērbt mazajam dēlam. Ļoti mīlīgi.
Lūk, labs iemesls, kāpēc cenšos bērnus maksimāli ilgi noturēt mājās, kur viņiem ir droša vide izklaidēm un attīstībai, kur drīkst staigāt pa istabām tikko nopirktajos gumijniekos un gulēt mīļākajā krekliņā, nevis pidžamā, ja ļoti gribas, un kur man vienmēr viņiem pietiek laika. Robotiņi lai paliek istabu sūkšanai un olu fasēšanai. Labu (un labāku) izglītību dabū arī autsaideri, un es tam esmu reāls piemērs.
😀
Es pieturos pie tā - "Es tā teicu!"
Nav jau tā, ka mani puiki neko nedrīkst izlemt un domāt 😃, jo vecāki paliek, jo vairāk drīkst. Bet, mans vārds tāpat ir pēdējais 😃
Te ir jānošķir karīzes no niķiem un domurespektēšanu kā personībai. Ja es kavēju jau tā, tad nesākšu auklēties ar drēbju variantiem. Vispār mums ģērbšanās ziņā problēmu nav.
Es savā bērnā ieklausos un respektēju viņa domas. Apģērbu pērku paša, pērku plus mīnus kas viņam varētu patikt, piemēram, ar Makvin apdruku. Ģērbju to kas paredzēts, bet ja negrib šad tad atļauju pašam izvēlēties. Bērns jau no dzimšanas ir personība ar ko jārēķinas.
Noklausīties ar smaidu un neko neteikt ir pareizā stratēģija šajā gadījumā.
Man arī ir pieeja "pick your battles", negaidu un negribu no bērna bezierunu paklausību. Tas, protams, nenozīmē, ka ļauju jebko.
Bet tik personistisku attieksmi sagaidīt no pašvaldības dārziņa vulgaris, kur grupiņā desmitiem bērnu, ir utopija. Un skolā būs tas pats. Vai nu ar to jāsamierinās un, labi, ne pusotra, bet 4 gadu vecumā ir bērnam arī jāstāsta, ka ir situācijas, kur viņam ir jāpielāgojas noteiktajai kārtībai. Tāda ir dzīve.
Ja ar to negribas samierināties un gribas elitāru pirmsskolas un skolas izglītību, jāmeklē aukles, guvernantes, privātskolas vai mājmācības iespējas.
Audzinātājai gan nebūtu jāaudzina vecāki, vismaz ne par šādiem niekiem (saprastu gan, ja jārisina būtu bērnu kaušanās problēmas vai tml.), bet vai ar audzinātāju par to būtu jācīnās - diezin vai 😀
Neviennozīmīgi. Piem. mājās jā- mierīgi var vienoties vai vilkt krekliņu ar zaķi vai pīlīti, savukārt b/d diskusijām par šo nav vietas, jo vienkārši audzinātāja fiziski nevar ar padsmit vai 20 bērniem vienoties ar katru, bez tam īsti jau nav arī izvēle - nevar tak ļaut plikam iet laukā!
Situācijā, kas var apdraudēt bērna veselību vai dzīvību, nekādas diskusijas nebūs, man vienalga cik dusmīgs par šo nodarbju pārtraukšanu būs bērns, paskaidrošu pēc tam.
Pa lielam, uzskatu, ka patiesība ir pa vidum, un reizēm par daudz lēmumu uzkraujam bērnam. Tiek gaidīta izvēle no bērna, par lietām, kuru sekas bērns ar esu esošo pieredzi var arī neapzināties.
Nav bērnudārza personāla iespējās ļaut bērniem pieņemt lēmumus, bērniem bērnudārzā ir jāpieņem audzinātājas/bērnudārza vadītājas izteiktie norādījumi. Manam bērnam tas nepatīk, man - arī, bet mājās ļauju viņam izteikt viedokli, bet sarunājam, ka bērnudārzā (tāpat kā darbā) jāklausa "priekšnieks". Ja tā nevar, tad jābūt tik gudram, lai būtu pats sev priekšnieks.
Principā, audzinātājām un skolotājām (arī vecākiem) ir viegli ar bērniem, kuriem nav viedokļa, kas pakļaujas bez ierunām. Tā izaug laba kalpu paaudze - dara ko liek, pretī nerunā, iniciatīva 0.
Personības mūsu izglītības sistēma nemīl. Tāpēc jau daudzi vecāki izšķiras par maksas izglītību.