Ja tu man, tad es tev...

“Ja Tu man ļausi skatīties multenes, tad es Tev ļaušu pastrādāt,” tā man vienudien paziņoja dēls, kad es lūdzu mirklīti miera, lai varētu nedaudz pastrādāt.

Patiesībā, bērniem augot, parādās arī radziņi. Un viņi bieži vien sāk spoguļot mūs, pieaugušos, izmantojot tos pašus komunikācijas elementus, kurus mēs. Briesmīgi, ne? Taču tas tikai ļauj mums pašiem uz sevi paskatīties no malas.

Sāku prātot, no kurienes gan aug šie radziņi, un tālu nav jāmeklē. Vakar pat – kad dēls atteicās ēst vakariņas, vīrs paziņoja, ka tikmēr, kamēr nebūs tukšs šķīvis, par lodziņa atvēršanu Adventes kalendārā var pat nesapņot. Lai kalendāru atdodot viņam, lai būtu mazāks kārdinājums.

Loģiski, ka sākās asaru jūra. Un mana mammas sirds sašķīda sīkās lauskās. Taču vīrs bija nepielūdzams – ir jāapēd vakariņas.

Taisnības labad gan jāsaka, ka šādas reizes tiešām beidzas ar izēstu šķīvi, jo visa pamatā ir nevis pilnais vēderiņš, bet gan tas, ka dēls pat bez pagaršošanas sev iestāsta, ka viņam ēdiens negaršo. Un cik gan daudzas reizes ir bijis tā, ka pagaršojot tomēr ziķeris atzīst, ka ēdiens viņam ļoti garšo. Smieklīgākais, ka nereti tiek pat paziņots: “Mmmm, cik garšīgi! Tas ir mans mīļākais ēdiens!”

Arī es pati neesmu bez grēka. Reizi pa reizei arī man gadās ar dēlu noslēgt kādu darījumu. Un visbiežāk tas ir tieši attiecībā uz strādāšanu. Reizēs, kad puika slimošanas dēļ paliek mājās, bet man darbs dzen darbu, termiņš termiņu, noslēdzam darījumu, ka drīkstēs skatīties multeni, ja mājās būs klusums un miers. Tiklīdz sākas troksnis un pīkstēšana, ņemšanās, TV tiek izslēgts. Šis varbūt vairāk izklausās pēc vienkārša darījuma nevis šantāžas, taču tieši no šiem mazajiem darījumiem noteikti aug kājas dēla izteiktajam ultimātam, par kuru rakstīju pašā sākumā.

Vispār esmu piefiksējusi, ka dēla sarunās aizvien biežāk ienāk dažādas replikas, par kurām gribētos nobārt. Kaut vai vakar pat – runājām par Ziemassvētku ludziņas tērpa gatavošanu. Teicu, ka man ir tik milzīgs slinkums to taisīt tālāk, uz ko mans dēls atbildēja: “Bet Ziemassvētki jau ir drīz! Vajag ātrāk kustināt pirkstiņus.” Hop, man acis bija lielas un varēju manīt, ka vīrs kļūst nedaudz pikts, jo, viņaprāt, tas jau robežojas ar visatļautību un kāpšanu uz galvas.

Jā, mūsu tētis ir tas, kurš cītīgi uzrauga, lai bērni nesāktu dancot vecākiem pa galvu. Gan ar darbiem, gan ar saviem izteikumiem.