26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Mūsu četrgadnieks vēl pirmdien, pārnākot no dārziņa, šķita pavisam parasts bērns. Līdz sākās bailes. Lielas, neizprotamas un vārdos neizstāstāmas bailes, ka pazudīs mamma, tētis vai māsiņa.
Šīs dienas man nav bijusi iespēja vairs pat netraucēti aiziet uz labierīcībām, nemaz nerunājot par to, ka es varētu viena virtuvē aiziet pagatavot tēju vai netraucēti uz piecām minūtēm atpūsties. Dēls seko līdzi kā ēna un, ja aizveru viņa deguna priekšā durvis, lai ieietu vannas istabā, mans mazais puika stāv aiz durvīm un trīcēdams raud. Viņam esot bail, ka pazudīs mammīte. Arī naktis mums izvērtušās par asaru jūrām un negulēšanu. Jāteic, ka mūsu mājās šajās naktīs pilnvērtīgi gulējis ir tikai viens mūsu ģimenes loceklis – meitiņa. Kamēr dēls teju ar stundas precizitāti ierodas mūsu guļamistabā. Tad viņam nepieciešams padzerties, tad vienkārši padziedāt dziesmiņu vai samīļot. Iespējams, tas vēl nebūtu tas trakākais un būtu pat paciešami, ja ne aukstie sviedri, kas pēdējās naktīs no viņa veļas aumaļām. Tā rezultātā naktī mainu dēlam gan pidžamu, gan spilvenu, jo tas no sviedru plūdiem kļūst slapjš.
Kas gan tik ļoti var sabiedēt četrus gadus vecu bērnu? Lai gan neesmu studējusi psiholoģiju, apzinos, ka bailes pazaudēt mūs un svīšana, negulēšana naktī ir cieši saistīta. Jo bērnam šādā vecumā ir ļoti bagāta fantāzija, tāpēc naktīs domās noteikti tiek apspēlēti neskaitāmi scenāriji par mūsu pazušanu. Un tieši tāpēc regulārās pārbaudes, vai mēs vēl esam vietā, aizbildinoties ar nepieciešamību padzerties vai vienkārši apskauties.
Šādā situācijā esmu nonākusi pirmo reizi. Runājoties ar vīru, esam nonākuši pie secinājuma, ka par to, ka varētu pazust kāds no ģimenes locekļiem, visticamāk ierunājies kāds no grupiņas biedriem, jo bērniem patīk fantazēt, pārspīlēt. Tikai ir bērni, kuri visas runas ņem vairāk pie sirds, tās tieši attiecinot uz sevi. Runāšanās ar dēlu nepalīdz. Kad vaicājam, kas atgadījies un kāpēc viņam šķiet, ka mamma, tētis vai māsiņa varētu pazust, seko trīcoša lūpa un asaras. Bez nevienas atbildes.
Baha ziedi? Šķiet, tas patlaban būs vienīgais risinājums, kā mazināt dēla bailes un trauksmi. Vismaz iepriekš citās situācijās tie lieliski palīdzējuši.
Var būt tad parunājaties vēlreiz, ka Jūs nekur nepazudīsiet, tikai sirmā vecumā iesiet dzīvot pie Dieviņa. Man māsas dēls histērijā sāka raudāt par to, ka negrib palikt vecs un nomirt. Šis vecums domājams ir tas laiks, ka viņi sāk apzināties pasauli un visu kas notiek tajā. Ja nepāriet tiešām aizvediet, piemēram, uz smilšu terapiju, tur nevajaga daudz reizes iet, citam pietiek ar 1 reizi, citam vairāk.
Mums radās aizdomas par līdzīgu situāciju, jo tagad grupiņā aktuālas spēles par karu, karavīriem un noteikti kāds ir izmetis frāzi, ka mammīte nomirs. Atšķirībā no citiem bērniem, dēls ļoti labi zina, ko nozīmē, ka kāds nomirst.
Šajā vecumā bērni iepazīst vārdu nāve. Grupiņā kāds ko pasaka un ar to pietiek, lai rastos šās bailes, ka mamma ar tēti var kur pazust. Mums bija līdzīgi. Ilgi dikti skaidrojām par nāvi, Dievu un pēc nāves dzīvi. Pēc šīs sarunas mums mazais ir mierīgs, jo zina ka mamma ar tēti nekur nepazudīs.
Manuprāt, jārīkojas ir tūlītēji-ir jāaiziet aprunāties ar b/d audzītēm, var būt k-ko ir pamanījušas un marš pie ārsta, visticamāk vajadzēs aizstaigāt līdz psihologam.
Baha ziedi, pēc savas pieredzes, laba alternatīva, tomēr efekts kādu laiku jāpagaida. varbūt mazo var paturēt mājas kādas dieniņas, un pa nakti arī ļaut viņam pagulēt pie mammītes.
Novēlu Jums mieru un pacietību