Adrians un bērnu dārzs

Bērnudārzs - vesels laikmets mazuļa dzīvē, liels jauns etaps, kuram svarīgi sagatavoties gan bērnam, gan vecākiem. Dēliņa piedzīvojumi bērnu dārzā sākās 2016. gada 1. martā, kad viņam jau bija divi gadi un seši mēneši. Bijām paliecināti, ka gan Adrians, gan mēs tam esam gatavi un ar cerībām vērām vaļā PII ‘’Saulespuķe’’ durvis. Tur mūs mīļi sagaidīja un ar visu iepazīstināja. Pirmajā dienā bijām kopā uz pāris stundām. Likās ka mazais varētu aprast ar situāciju un viss būs labi. Mūsu prāt, bērnu dārzs ir vajadzīgs katram bērnam, jo tā ir ne tikai bērna audzināšana bez vecāku klātbūtnes, ne tikai bērna atrašanās vieta tajā laikā, kamēr mamma atrodas darbā, bet, pirmām kārtām, mazuļa socializācija kolektīvā, tā noturības attīstība, saskarsmes un kopīgas eksistences iemaņas, un pats galvenais – tas ir noslēdzošais un pietiekami svarīgs solis personības formēšanas jautājumā. Bērna saskarsme dārziņā. Adapcija ilga līdz maijam, kad beidzot mazais tur palika uz pilnu dienu. Dēliņam, tur ļoti patīk, vismaz katru pēcpusdienu ejot pēc viņa un palūkojoties pa lodziņu, ko mazie dara, - viņš izskatās smaidīgs un vienmēr rotaļājas, dzied, runājas.

Bērnu dārza viņš daudz iegūst, bet tam ir arī savi mīnusi. Līdz bērnudārza gaitām, bērns vispār neslimoja un kopš dārziņa uzsākšanas mazajam ķiparam iesnas-saaukstēšanās gandrīz divas reizes mēnesī. Stiprinām imunitāti, svaigs gaiss, veselīgas ēdienreizes, bet tik un tā bubulis ir klāt.

Dārziņā mazais ir eņģelis, mierīgi spēlējas, dara visu kopā, iet uz podiņa un pats ēd, iet gulēt diendusu, bet mājās viss ir pretēji. Sāk parādīties radziņi, neko negrib, to neēdīs, gulēt uz diendusu arī vairs nav iespējams un rotaļāties ar viņu kopā arī nav ļauts.

Vai tas nozīmē, ka viņš ir viens no tiem, kam neder bērnudārza dzīve un viņam labāk līdz 5 gadiem dzīvoties pa māju? Bet mājās viņam ir garlaicīgi!