5. decembris - "Tāfeles" rakstības trenniņiem #mansmaterialuskapis

Vakar es aizdomājos par lietām, kas man dod prieku. Un ar katru dienu jūtu, ka šāda darbošanās ne tikai enerģiju paņem, bet arī uzlādē. Vai tas, ka kādam noder šīs idejas, vai tas ka esi radoši nodarbinats, vai arī tas, ka redzi ka paša bērniem tas iet ļoti pie sirds un katrs darbiņš tiek uzņemts ar sajūsmu. Nezinu, bet ir iekšā turpināt, ne tikai pēc šī adventa laika. Protams, pēc jaunā gada būs papildu rūpes, bet dzīvosim, redzēsim.

Šodien dalos idejā, kas nākusi no vairākiem avotiem. Stāsts sākās ar to, ka Alberts vēl pirms pāris mēnešiem kategoriski atteicās rokās noturēt zīmuli vai pildspalvu. Tagad mums ir švīkātājs, krāsotājs un rakstītājs.

Kā mēs pie tā nonācām? Ielaminētas "tāfelītes" rokas treniņiem.

Agrāk viņu nevarēja iedrošināt vilkt līnijas, vai aplīšus, vai pat brutāli švīkāt pa lapu un pakrāšļot kādu zīmējumu. Nē un viss. Dusmīgs, zīmuli sviež prom. Neinteresē. Mēģināju atkost, kas par vainu. Kad februārī bijām Gaiļezerā uz rehabilitācijas pasākumiem, tikāmies ar fantastisku ergoterapeiti - Elzu Sebri. Viņas pacietība un miers mani iedrošināja. Pirmais ieteikums bija meklēt citas alternatīvas zīmuļiem. Otas, lielus flomasterus, ko tādu ko mazajai roķelei ērti satvert un kas atstāj košas krāsas. Otrais ieteikums - sagādāt kādu materiālu grāmatnīcā, ar ko viņai bija laba prakse. Grāmatiņa Uzzīmē un nodzēs.

Lai Albertam terapijā labi veiktos, gan mājās piedāvāju otas, gan vajadzīgo grāmatu sagādājām. Un kaut kā lēni zēnam sāka parādīties interese.

1. Viņa iecienītie multeņu varoņi aicināt aicināja satvert flomasteri un rīkot grāmatas lapās sacensības.
2. Zīmējumi bija precīzi un tādi kā vajag. Man jau šķiet, ka lielākais šķērslis viņam bija tas, ka pašam zīmējot nekad nesanāca tā kā prasīts vai kā mamma priekšā uzzīmē, līdz ar to viņš nemaz nevēlējās pacensties, jo mamma tak uzzīmē labāk.
3. Uzzīmēto varēja nodzēst, ja nesanācis atkārtot. Ar katru dienu roka arvien labāk sāka noturēt zīmuli, jo zīmēt bija DROŠI. Tas nebija kas tāds, ko vienreiz uzkleksē un jāņem jauna lapa.

Lēnu garu zīmējām grāmatiņā, tomēr vasaras laikā jaukā grāmata tā nomuļļājās un palika nelietojama jo izplīsa lapas un arī flomasteris, kas bija klāt grāmatai bija izlietots.

It kā pamazām pievienoju klāt parastu papīru un zīmuli, tomēr tas vēl nebija tas. Albertam vajadzēja viņa grāmatu.

Tad, kā glābiņš no debesīm, bija Alberta audzinātāja bērnu dārzā, kura uz skapīšiem bija uzlipinājusi ielaminētas krāsaina papīra loksnes, kā tāfeles priekš ziņojumiem vecākiem (atgādināt par lietiņām, kas nav atnestas, vai uzvilkt samilijus par bērna uzvedību utt.) Tāfelītes uz skapīšiem bija jau sen, bet reti kad man tajā ko ierakstīja, jo lielākoties jau biju ar Albertu bērnu dārzā kopā un visu pa tiešo ar audzinātāju izrunāju. Kad sapratu, ka tas nav nekas grūti izdarāms, bet vienkārši parasta ielaminēta lapa un visparastākais flomasteris, ideja vairs tālu nebija jāmeklē.

Pirmās lapas sagatavoju tāpat zīmējot ar roku. Uzzīmēju Alberta iemīļotas lietas raustītām līnijām un ielaminēju. Pasniedzu bērnam un biju pārsteigta cik ātri viņš uzķēra, ka princips ir tas pats kas iemīļotajai grāmatai.

Tā nu esam nonākuši pie tā, ka teju 2 mēnešus jau šīs lapas lietojam. Alberts uz šīm lapām veic uzdevumus, rakstības vingrinājumus un pat krāso. Ķēpa gan ar to, ka flomasters jau uz laminēta materiāla nenožūst, tad nu roķeles sakrāsojas un nedaudz tiek arī uz drēbītēm. Tad kā glābiņš nāca tāfeles marķieris, jo tas nožūst, nesmērē tik ļoti, bet to ir iespējams notīrīt..

To, kā materiālu izgatavoju un materiāla sagataves var skatīt un lejupielādēt ŠEIT.

Ceru, ka šī ideja dos kādam tikpat lielu progresu kā Albertam. Lai Jums radoši un izdodās!

Atgādinu par akciju, kuras noslēgumā izlozēšu vienu laimīgo, kuram/ai tiks manis darinātie meldru skaistumi Ziemsvētku eglītei.

Klikšķini ŠEIT un nonāksi pie Facebook ieraksta, tālāk dari visu kā aicināts un tad jau 23. decembrī noskaidrošu, kurš/a būs tas laimīgais.

Piedalies!