Netradicionāla bērnistaba

arizona
arizona 7. oktobris 2012 19:49
879

Sveikas!

Es ļoti ilgi domāju, kā lai uzraksta šo blogu, jo īsti nespēju atrast pareizos vārdus un, vai mani īsti kāds sapratīs.

Šis nebūs stāsts, kurš sāksies ar: „ Es sapņoju par šādu bērnistabu saviem bērniem” vai „Mani bērni gribētu sev šādu bērnistabu”…  Viņi noteikti par kaut kādu savu sapņu istabu sapņos, bet ne tagad, kaut kad vēlāk nākotnē ap skolas gaitu uzsākšanas laiku. Un mēs kā gādīgi vecāki centīsimies ieklausīties savos bērnos un radīt viņiem tādus dzīves apstākļus un vidi ap sevi, kurā viņi jutīsies maksimāli konfortabli un laimīgi.

Arī es reiz sapņoju, par savu ideālo istabu, jo visu savu bērnību un pusaudžu gadus dalījām ar māsām vienu istabu, kurā diezgan prasmīgi vecākiem nācās ietilpināt 3 guļamvietas, 3 mācību galdus ar grāmatu plauktiem un drēbju skapi, par vietu rotaļām nerunājot - istabā nebija vairs atlicis vietas pat adatai kur nokrist.

Arī divstāvu gultu esmu pati bērnībā piedzīvojusi. Paldies visu augstajam, ka mans tēvs mēbeļu meistars būdams neiedomājās divstāvu gultas vietā uzbūvēt trīs stāvu gultu. Divstāvu gultu no savas bērnības atceros kā pilnīgu murgu gan fiziski, gan emocionāli, tāpēc vienu zinu droši, maniem bērniem nekad dzīvē nebūs divstāvu gultas!

Tas tā īsam ievadam.

Turpinājumā būs GARI un tiks pieminēts Montessori, tāpēc tiem, kuriem ir slinkums lasīt vai Montessori filozofija izraisa kautkāda veida „alerģiju”, varat turpinājumu nelasīt. Neapvainošos :)

Bet tagad par visu pēc kārtas...

Esmu divu lielisku bērnu māmiņa. Dēlam Ralfam ir 1 gads un 8 mēneši, meitiņai Sofijai gandrīz 5 mēneši. Abi bērni pašreiz un kādu laiku dalīs vienu istabu.

Kad gaidīju pirmo bērniņu, lielāko daļu grūtniecības nācās pavadīt uz gultas, tāpēc daudz lasīju, centos izglītoties un tāpat nonācu pie secinājuma, ka no bērnu audzināšanas un visa, kas saistās par un ap bērniem, man nav ne mazākās nojēgas, bet centos par to īpaši neiespringt. Tā teikt: „Kā būs, tā būs, gan laiks un mirkļa pieredze saliks visu pa plauktiņiem”.

Satraucos tikai par vienu. Jā, jā, jā...par bērnistabu.

Par cik Dieviņš mūs par laimi nav apdalījis ar pārāk šaurām platībām, atvēlējām vienu istabiņu, kura būtu kā radīta bērnu istabiņai (atrodas klusajā dzīvokļa galā, nav ne kambarītis, ne deju placis). Tikai brēktin brēca pēc kapitāla remonta, jo kopš ievācāmies dzīvoklī vēl paši neesam veikuši dzīvokļa kapitālo remontu un kā par nelaimi taisni tajā istabiņā bija šizofrēniski violeta krāsota siena, kas galīgi nesaskanēja ar maniem priekštatiem par bērnu istabu. Lieki piebilst, ka remontdarbi uzsākās tikai nepilnu mēnesi pirms bērna piedzimšanas. Par ideālo bērnistabu es pat īsti pasapņot nepaspēju. Ar vīru arī nespējām atrast kopsaucēju ne par tapetēm, ne aizkariem. Vīrs gribēja gaiši zilos toņos ar mašīnām, es savukārt stingri turējos pie uzskata, ka tas bērnam var ātri apnikt vai pēc gadiem 2-5 Vāģu vietā viņš varbūt gribēs Vinniju Pūku. Bet kā tad grūtniecei iebildīsi?

 Tad nu beigās šāda tapa bērnistaba. Vienkārša, gaiša, neitrāla.

Bērnu redeļu gultiņa ar ļoti senu vēsturi, izlaižama sofa kurā netraucēti pabarot mazo un mazu kumodi priekš sīklietām. Un iebūvējamu drēbju skapi sienā (bildēs nav redzama), kas nāca mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem.

Ar laiku, bērnam augot, esam istabā ievietojuši vēl plauktu mantām un grāmatām, iegādājušies bērnu galdu ar krēsliņiem un lielākā vai mazākā mērā esam apauguši ar vēl daudzām vajadzīgām un nevajadzīgām bērnu mantām un rotaļlietām, kas izsvaidītas vai teju pa visu māju. Ienākot ģimenē otram mazulim, tika iegādāta tikai otra gultiņa.

Itkā liekas, viss ir kārtībā! Bērniem ir sava istabiņa, paspējām izremontēt, ir visas nepieciešamās lietiņas, bet… kaut kas tomēr nebija kā vajag.

Ap 3 mēnešu vecumu Ralfam sākās problēmas ar miegu. Ne tikai ar naktsmiegu, bet arī diendusām. Gāja gulēt un modās ar histēriju, miega laikā regulāri kliedza un raudāja, svaidījās un rotēja pa gultu. Sīkākās detaļās neieslīgšu ko tik mēs neesam darījuši un nedarījuši, bet darījām daudz, sākot no bērnistabas mēbeļu un gultas vietas maiņām, āderu meklēšanām,  beidzot ar dažādu speciālistu apmeklējumiem. Līdz Ralfa gada vecumam (tajā laikā biju jau 5tajā grūtniecības mēnesī ar Sofiju) katra nakts tika pavadīta šūpinot Ralfu rokās uz bumbas, jo tas bija vienīgais veids, kā bērns varēja iemigt. Par cik 5tajā mēnesī es jau negulētajās naktīs sāku justies gana sagurusi, kā arī klēpī sāka pierūkt vieta lai šūpinātu Ralfu, es sapratu, ka tā tas ilgi vairs nevar tupināties un man ar steigu kaut kas radikāli jāmaina.

Pavisam nejauši no kādas mammas izdzirdēju, ka viņa pati un viņas meitiņa šad tad aizmiegot un ļoti labi izguļoties venkārši guļot uz grīdas.

Pie citiem apstākļiem varbūt man tas liktos mazliet absurdi, bet par cik biju jau izmisusi, un neskatoties uz apkārtējo tuvinieku iebildumiem (kā nu es tagad grūtniece tā gulēšu uz grīdas?) nolēmu izmeģināt. Nācās ļoti ilgi vīru pielauzt uz šo avantūru, bet pēc pāris nakšu rezultātiem vīrs deva „zaļo gaismu” un atlika vien nožēlot, ka jau ātrāk neesam sākuši gulēt uz grīdas. Man par lielu pārsteigumu, arī es pati ar savu lielo punci labāk izgulējos nekā guļot gultā.

Tā līdz pat otrā bērna dzimšanai (aptuveni 4 mēnešus) mūsu bērnistaba pārtapa par milzīgu gultu, kur visa grīda bija noklāta segām un spilveniem. Ralfs spēja nogulēt gandrīz visas naktis bez pamošanās, no rītiem bez čīkstēšanas pamodās un pats aizgāja savās gaitās. Arī diendusā, kad nāca miegs, pats aizgāja uz istabu un apgūlās savos spilvenos uz grīdas. Šajos 4tros mēnešos bez īpašas piepūles Ralfam nostabilizējās konkrēts dienas režīms.

Kā reizi tajā laikā arī sagadījās, ka jau trešo reizi nomainījās Ralfa neirologs un, atšķirībā no iepriekšējām dakterītēm, pie kurām Ralfam tika uzstādītas interesantas diagnozes kā  „paaugstināta hiperaktivitāte” un „ miega traucējumi ar epileptiskas formas izmaiņām” ar ko es galīgi negribēju samierināties. Jaunā dakterīte savā domāšanā nelikās vecmodīga un konservatīva būtne. Jau pirmajā tikšanās reizē es jutu, ka varu bez kautrēšanās un nosodījuma atzīties, ka esmu slikta māte, jo grūtniece būdama guļu uz grīdas un to pašu lieku darīt arī savam bērnam. Man vajadzēja priekš sevis dzirdēt pozitīvu speciālista atsauksmi par savu rīcību, jo apkārtējiem par to nestāstījām, mums pietika ar tuvinieku un tuvāko draugu izbolītajām acīm un sašutumu, ka laikam esam nedaudz aptaurēti. Man par lielu pārsteigumu un sirdsmieru, mūsu jauno neirologu šis fakts galīgi nešokēja, tieši otrādi, viņa man ieteica palasīt un papētīt Montessori pedagoģiju un filozofiju. Par Montessori pamatprincipiem un Montessori pedagoģiju tāpat kā daudzi citi, biju tikai pa ausu galam dzirdējusi, bet nekad tam nebiju pievērsusi pastiprinātu uzmanību un man nebija nekādas sapratnes kas zem šiem vārdiem patiesībā slēpjas.

Tad mūsu ģimenē pievienojās Sofija. Pirmos mēnešus man laiks kā tāds vispār neksistēja, kur nu vēl kaut ko lasīt un meklēt, izglītoties utt. Par neirologa ieteikumu arī piemirsu.

Par cik Ralfam uzlabojās naktsmiegs, nolēmām, ka viņš ir gatavs atkal iekarot savu redeļu gultiņu, bet mēs - savu laulības gultu.

Nepietika, ka Sofija, kā jau jaundzimušajam pieklājas, pirmos mēnešus naktī cēlās ik pēc  2h, maz pamazām arī Ralfam sāka atgriezties vecie niķi ar bļaušanu, histēriju un krokodila asarām vairākas reizes celties nakts laikā. Ir bijušas tādas naktis, kad neesi aizvēris ne aci, jo viens iemieg, pamostas otrs. Bija periods kad likās, ka vienkārši sajukšu prātā.

Un vienu dienu tīri nejauši internetā uzgāju kādas mammas blogu, kurā viņa raksta par Montessori pedagoģiju un dalās pieredzē, kā veidot un iekārtot bērniem draudzīgu mājas vidi pēc Montessori principiem. Man kā ar āmuru iesita pa pieri. Es pēkšni atcerējos Ralfa neiroloģes ieteikumu un nekavējoties visu savu brīvo laiku veltīju Montessori.

Mēs ar vīru pēc dabas abi esam diezgan lieli analītiķi. Mums ir grūti daudzas lietas uztvert vienkārši un darīt tāpat bez pamatojuma tikai tāpēc, ka kāds tā ir ieteicis vai tā dara citi. Mums visam, ko darām ir jābūt loģiskam izskaidrojumam, jo, ja mēs ko darām, tad pamatīgi, ar pārliecību un savu loģisku izpratni par to, ko darām.

Papētot Montesori pamatprincipus, es biju pārsteigta, cik viss ģeneālais ir absolūti vienkāršs.

Es beidzot atradu atbildes uz sev uzdotiem jautājumiem, uz kuriem man šķita es nekad nespēšu atbildēt: Kāpēc manam bērnam virtuves trauki interesē vairāk nekā tikko jaunā nopirktā mašīnīte. Kāpēc piesēžoties pie mantu kastes, kurā ir samesta kaudze ar mantām Ralfam pēc 5 minūtēm sākas histērija un viss kastes saturs iet pa gaisu, bet ielienot manā atvilknē, kurā valda noteikta sistēma un kārtība, viņš var pavadīt gandrīz stundu klusu izkrāmējot un saliekot atpakaļ atvilknes saturu. Un tā varētu turpināt bezgalīgi...   

Un es atradu arī atbildi uz galveno jautājumu: Kāpēc mans bērns uz grīdas guļ labāk nekā gultā? Un ko es esmu darījusi nepareizi iekārtojot saviem bērniem istabu. Pa lielam bērns jau pats ir pateicis mums priekšā, ko viņš vēlas, un kā ir ērtāk viņam pašam.

Nu jau kādu laiciņu mūsu bērnistabā izskatās šādi

Jā jā, Ralfs atkal guļ uz grīdas. Par cik Ralfs veselības ziņā ir diezgan rūdīts, attiecībā uz viņu  mani nebiedē aukstais gadalaiks tandēmā ar gultasvietu uz grīdas. Sofijai pašreiz ir šūpuļgultiņa, no kuras viņa jau gandrīz ir izaugusi, lai gan nākamā, vecumam atbilstoša redeļgultiņa jau ir sarūpēta, esam pašreiz dziļās pārdomās vai maz to izmantot.

Bet kamēr gaidam apkures sezonas sākumu, lai Ralfam tuvāk zemei var pievienoties arī māsa, esam arī ļoti dziļās pārdomās par patreizējo bērnistabas iekārtojuma maiņu un kā to pārkārtot atbilstoši Montessori pamatprincipiem.

Internetā atradu dažus piemērus, kas pašreiz ļoti atbilst manām iecerēm un sapratnei par to, kādai vajadzētu izskatīties manu bērnu istabai.

Tagad es atļaušos mazliet pasapņot :)

Pavisam vienkārši, vai ne?

Un tātad - 3 un vairāk kritēriji, kuriem noteikti jābūt bērnistabā vai mēbelēs un to mēs noteikti tuvākajā laikā arī realizēsim

1. Matracis vai zemā gulta – Tā ļauj bērnam brīvi kustēties, pašam ierāpties un izrāpties no tās. Viņam nav jāgaida, kad kāds viņu izcels ārā, kā tas ir no redeļgultiņas, guļot zemajā gultā, tā ļauj pārskatīt visu istabu kopumā. Bērns redz visu, kas notiek apkārt. Uz zemās gultas bērns var ne tikai gulēt, bet arī ikdienā brīvi darboties, pārvietoties vai vienkārši spēlēties, matracis ir pietiekami plats, lai bērns nenoveltos nost, bet ja tas notiek, tad nekas ar viņu nevar notikt, jo augstums ir niecīgs. Bērns mācās izjust robežas un mācās tik ļoti nerotēt pa gultu.

Šo kritēriju mēs vēl neesam līdz galam izdomājuši un realizējuši. Pašreiz esam zemo gultu vai atbilstoša matrača meklējumos, kā arī apsveram domu iekārtot uz grīdas vietu arī Sofijai.

2. Istabā blakus gultiņai jābūt spogulim - Tas ļauj bērnam iepazīties ar istabu no cita skatupunkta un vēlāk viņš var pētīt sevi spogulī.

Par cik mums istabā jau ir milzīgas spoguļdurvis iebūvējamajā skapī, tad šo detaļu mēs atstāsim kā ir pašreiz.

3. Mēbeles atbilstošas bērna augumam un redzes leņķim. Vēlams mēbeles, kas "aug līdzi bērnam".

Nesen iegādājāmies Ralfam galdu ar krēslu. Ralfam ļoti patīk pie tā pavadīt daudz laika, mēbeles ir atbilstošas viņa augumam un vēl ar rezervīti. Viņš bez palīdzības pats spēj pie tā piesēsties. Pie galda Ralfs mācās gan zīmēt, gan darboties ar savām rotaļlietām, gan mammas lietām, kuras bez mammas uzraudzības viens pats nedrīkst aiztikt, gan arī pusdienas tiek ieturētas sēžot pie šī galda.

4. Istabā jābūt zemiem, "atvērta tipa" plauktiem, lai bērns var brīvi piekļūt sev interesējošajām lietām. Plauktos, konkrētā brīža interesēm atbilstošās mantas, spēles un citas lietas jāglabā noteiktā kārtībā. Montessori uzstādījums ir – „katrai lietai sava vieta”, jo tas palīdz bērnam mācīties būt kārtīgam un atgādina to, ka dzīvot ir vieglāk, ja mēs zinām, ka katrai lietai ir sava vieta.

Es šai teorijai absolūti piekrītu izejot pēc saviem novērojumiem, kā  Ralfs darbojas pie savas mantu kastes, kurā viss ir samests kaudzē un valda pilnīgs haoss, un cik atšķirīgi viņš uzvedas pie plaukta, kurā mantas ir saliktas kārtīgi.Lūk šādi izskatās mantu kaste. Pilnīgs bardaks un trakākais sākas, kad kaut ko tajā vajag sameklēt. Mantas meklēšana Ralfam beidzas ar psihošanu un visas kastes satura izvandīšanu, izsvaidīšanu pa gaisu. Jāsaka, Ralfs pie šīs mantu kastes pats apsēžas labi ja vienu reizi divās dienās. Viņam pēdējā laikā tajā bardakā vienkārši nav ko darīt.

 

 Bet šādi izskatās plaukts bērnistabā. Ralfs regulāri pie tās tusējas, noceļ no plaukta sev interesējošo mantu un pēc spēlēšanās, pagaidām pēc mana aicinājuma, mācamies mantiņas atlikt atpakaļ. Pašreiz plaukts ir ļoti maziņš, tāpēc bērnu istabā mums ir nepieciešami daudz vairāk plaukti, kā arī jāiegādājas kādas kastes vai groziņi, kurās mēs varētu sākt mācīties mantas sašķirotas uzglabāt.

5. Rotaļlietām, spēlēm un citām mantām jābūt apzināti izvēlētiem materiāliem, kuri veicina bērna attīstību. Tiem jāatrodas bērnam vienmēr pieejamā vietā tā garantējot patstāvīgu, dažādu sarežģītības pakāpju uzdevumu risināšanu.

Ar šo kritērija izpldi mums pagaidām ir lielas problēmas, jo esam apauguši ar daudz nevajadzīgām un bērna attīstību neveicinošām bērnu mantām, no kurām mudīgi vajadzētu tikt vaļā.

6. Drēbju skapis ar bērnam pieejamiem plauktiem un atvilktnēm ar viņa drēbēm, vai istabā atvēlēta vieta bērna garderobei. Svarīgi ir, lai bērns brīvi varētu piekļūt savām drēbēm, mācīties tās paņemt, izvēlēties un atkal kārtīgi atlikt atpakaļ. Jo katrai lietai tak ir sava vieta.

Arī šo kritēriju mēs jau esam realizējuši. Ralfs jau zina, kurā plauktā stāv viņa džinsas un kur atrodas zeķes, kā arī ļauju pašam izvēlēties drēbes ko vilkt mugurā.

7. Paklājiņš, uz kura spēlēties un darboties. Ja bērns izvēlas darboties ne pie galda, bet uz grīdas, tad būtu nepieciešams paklājiņš uz kura daroties. Paklājs palīdz bērnam saprast savas darbošanās robežas un palīdz tās nospraust, darbojoties vairākiem bērniem kopā.

Attiecībā uz šo kritēriju, mums atsevišķs darbošanās paklājiņš vēl nav iegādāts, pagaidām izlīdzamies ar Sofijas aktivitātes paklājiņu. Ļoti interesanti man ir vērot, ka Ralfs pats bez īpaša aicinājuma laiku pa laikam paņem kādu spēli, puzli vai koka piramīdu un pats uz šī paklājiņa apsēžas lai padarbotos. Un pats interesantākais, ka viņam uz tā ļoti patīk darboties tieši tad, kad tur atrodas arī Sofija vai es.

 

Ja man tiktu piedāvāta kāda no  www.ciekurs.lv mājas lapā piedāvātajām bērnu istabām, tad mums visatbilstošākā laikam būtu istaba ar bērnu mēbelēm PURE. Bet ar mazām korekcijām. Mums rakstāmgalds pagaidām nav nepieciešams un gultai noņemtu vai nozāģētu kājas vai tās vietā liktu matraci. Un istabā būtu divas šādas guļamvietas.

 

Bet, ja man tiktu uzdāvāta dāvanu karte 50 latu vērtībā no mēbeļu veikala "Čiekurs" , tad es jau skaidri zinu, kā tos iztērētu. Un tas, ko es tur iegādātos viennozīmīgi būtu vai nu šis matracis, vai arī papildinātu bērnistabu ar vēl kādu plauktu, jo abas šīs lietas patreiz ir visnepieciešamākās lietas mūsu bērnistabā.

 

Paldies visām, kuras izlasīja šo blogu līdz pat šai rindkopai! :)

Jauku nedēļu vēlot,

Sintija

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Māmiņu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
liba 8. oktobris 2012 15:35

Arizona, ļoti interesanta pieredze, paldies! Lasītu labprāt vēl un vēl...
Man arī ir ļoti lielas pārdomas bērnu istabas sakarā. Šobrīd tās ir nenormāli juceklīgas pārdomas, tādēļ jebkura šādi formulēta ideja vai doma, vai padoms ir vērā ņemams.
Nevaru saprast, vai jau tagad ierīkot Ādamam atsevišķu istabu vai vēl pagaidīt, kad otrs bērns piedzims/ paaugsies. Ādamam patīk būt visur, kur esam mēs ar vīru, tādēļ šobrīd viņa istaba skaitītos viņa tikai teorētiski.

elinaa2013 8. oktobris 2012 13:42

Varu tikai piekrist- ļoti, ļoti interesants blogs :)
p.s. smēlos iedvesmu arī dažām pārmaiņām savā dzīvoklī ;) UN- arī manam lielajam puikam patīk spēlēties uz brāļa paklājiņa :)

Uce 8. oktobris 2012 12:56

Manai meitai jau 2 mēnešu vecumā sākās trauslais miegs. Viņai nepatika, ka pa miegam ieripo gultas redelēs, vai vispār kaut kas traucē viņai brīvi ņemties pa guļvietu. Lielajā gultā viņa gulēja mierīgi, jo nebija ierobežota. Es toreiz vēl nezināju, ka uz grīdas ierīkot guļvietu ir vislabākais risinājums :) Tagad zinu, bet nu jau meitai 3 gadi un ir gulta, kurā pati var iekāpt un izkāpt (liela gulta :D ).

Pieļauju, ka ja es jau pašā sākumā būtu zinājusi par zemajām gultām jeb to, ko Montessori pieejā sauc par floor bed, meitai būtu izveidojusies daudz veselīgāka un mierīgāka attieksme pret gulētiešanu un miegs būtu bijis labāks visiem - gan viņai, gan man. Un tas būtu aiztaupījis visai daudz histēriju, ko manam vīram diemžēl nācās izturēt :$

sviestamusha 8. oktobris 2012 12:56

man arī patiktu šāda veida guļamistaba bērnam - jāiedod izlasīt blogu vīram ;)

santam80 8. oktobris 2012 12:51

Ļoti interesants blogs, izlasīju un vēl gribu lasīt :)
Mana meita arī pilnīgi atteicās gulēt savā redeļu gultiņā. Mums tajā laikā bija neizmantots stūra dīvāns kurš pārcēlās uz meitas istabu un tajā viņa pati varēja ielīst, izlīst un tur arī gulēja līdz 3 gados izvēlējās pati sev gultu un tagad guļ tajā. Pēc maniem novērojumiem meitai patika gulēt dīvānā jo tas bija pārredzams un viegli tikt iekšā, ārā kā arī varēja salikt veselu kaudzi mantas blakus.

Ambera_2012/ Jelgavas MK 8. oktobris 2012 11:08

Jā katram bērnam savs :)

lindamaple 8. oktobris 2012 11:06

Arizona! Tieši tā "garlaicīgā daļa" bija interesanta :) Būs par ko padomāt!

princesemince 8. oktobris 2012 10:34

es ar lielu interesi lasīju, bet vairāk dēļ tā nemierīgā miega :) būtu interesanti izlasīt, ja Tu padalītos, kādēļ tieši tā grīda spēj uzlabot miegu. vai tas ir tikai tādēļ, ka no gultas bērns it kā pats netiek ārā?

INGA_DZĒRVE 8. oktobris 2012 09:58

ārkārtīgi superīgs, interesants, saistošs blogs! Sintija, tev tiešām ir talants! Un ceru, ka ČIEKURS to nevērtēs! :)