Ziemīga pasaka ziemīgai dienai

27. Nov 2011, 15:12

Dažreiz ir tik jauki parakāties pa savu veco, skolas laika rakstāmgaldu, uzrakties vecām matemātikas kladēm, vēstulēm, Ziemassvētku apsveikumiem un domrakstu kaudzēm... Tā šodien pārcilājot vecos papīrus un atmiņas, nejauši atradu pamatskolas laikā rakstītu ziemīgu pasaku...

Ziema! Baltā, jaukā ziema. Visa zeme bija balta un tīra. Koki bija tikuši pie jauniem, spīdīgiem tērpiem. Sniegpārslas draiski dejoja, kaitinādamas omulīgo večuku – Ziemeļvēju. Visus jumtus rotāja dzidrās, spīdīgās lāstekas, kuras tik ļoti atgādināja ledenes. Bērni vēla sniegavīrus, slēpoja, slidoja, pikojās un vārtījās mirdzošajā sniegā. Māmiņas un tēti vienkārši priecājās par dabu. Visi bija priecīgi, sārtiem vaigiem un laimīgi.

Gandrīz visi... Savā mājiņā, ietinies pašā siltākajā segā, sēdēja vecais dārznieks Fredis. Viņš grauza no Ziemassvētkiem pāri palikušās sirdis, dzēra piparmētru tēju un gaidīja pavasari. Kāpēc? Pavisam vienkārši – viņš ļoti mīlēja savas puķes: smaidīgās sniegpulkstenītes, saulainās pienenes, smaržīgās kreimenes un cēlās rozes. Viņam tik ļoti nepatika ziema, jo nācās dzīvot bez savām draudzenēm – puķēm. Puķes bija vienīgais visā kosmosā, kas Fredi spēja darīt laimīgu. Fredis nespēja priecāties līdz ar pārējiem, jo ziema viņam likās drebelīgs, mežonīgi auksts, tumšs un vienmuļš gadalaiks. Tāpēc viņš gandrīz visu dienu nosēdēja pie kamīna un sapņoja par krāsainajiem ziediem.

Ārā jau metās tumšs, bet šķita, ka cilvēku laukā paliek arvien vairāk un vairāk. Fredis tikai pagrozīja galvu un nodomāja, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Vai tad viņiem ziema vēl nav apnikusi, vai tad viņi nemaz neskumst pēc pavasara un smaržīgajām vizbulītēm? Fredis aizvilka aizkarus, uzvilka savas siltākās vilnas zeķes, zilas, ar margrietiņu rakstu, un gāja gulēt.
No rīta viņš pamodās ar smaidu sejā. Fredis sapnī bija redzējis milzumdaudz skaistu un smaržīgu ziedu. Taču tad viņš atcerējās, ka tagad ir tikai ziemas vidus. Un smaids no viņa sejas pēkšņi pazuda...

Viņš piegāja pie loga, lai atvērtu aizkarus, ielaistu mājā saulīti un pavadītu šo dienu tāpat kā visas citas ziemas dienas...

Bet tavu brīnumu! Ko viņš tur ieraudzīja?! Viss logs bija pilns ar puķēm. Tās visas bija tik skaistas! Viņš ieknieba sev, lai pārliecinātos, ka nesapņo, taču nekas nemainījās. Ziedi bija īsti. Vecais dārznieks plaši smaidīja. Brīnumu tomēr notiek... tagad katru rītu Fredi modināja leduspuķes, katra citādāka, cita par citu skaistāka. Beidzot arī viņam patika ziema.