Tā tapa Katrīnes pūriņš

13. Apr 2012, 00:00

Man jātzīstas, es protu dažādas lietas, bet rokdarbi noteikti nav mana stiprā puse, tapēc nevaru palepoties ar pašas adītām zeķītēm un citiām jaukiām lietiņām. Es visam nepieciešamajam piegāju no citas puses. Tā kā mēs piedzimām augustā siltās lietiņas mums vēl nebija nepieciešamas, bet par pārējo rūpējās visa ģimene.

Kāzās mēs zīmējām bērniņus un rakstījām vārdiņus un pirmai bija jābūt meitiņai, tā arī notika. Pačukstēšu tā bija Žubīte.

Par to, ka gaidu mazo māsiņu mani lielie bērni tikai smaidīja. Tas tika uztverts kā pats par sevi saprotams. Stingri nolēmām, ka neko nepirksim, līdz dzemdībām. Bet kur nu.

Vienā dienā Kika apsēžas man blakus un noliek uz galda pavisam mazas zeķītes, nevarējusi noturēties, tik mazas un skaistas. Mamma steidzīgi slēpa adīkli, kur tapa mazas zeķītes. Bet es protams nevienam nesakot jau iepriekš biju izstaigājusi visus veikalus un zināju, kur ko pirkšu. Cepurītes ar mazu gumijiņu, lai austiņas nebūtu plikas braucu pirkt uz Tallinas ielu, kur ir Baltkrievu preču veikals, tur arī atradu kokvilnas krekliņus ar aizšūtām rociņām.

Pirmie mājās atbrauca rati, jo tos es meklēju ilgi un mērķtiecīgi, pēdējā bija gultiņa.Gultiņa tika pirkta veikalā, kur tā bija pēdējā un saliktā veidā, tas manējoem nebija šķērslis, jo vajadzēja tieši šo konkrēto gultiņu.

Istabiņa bija tikko izremontēta un mēbeles vīrs taisīja tieši šai istabiņai. Kad nokļuvu slimnīcā zvanīju Kikai un pretī saņēmu stingru atbildi- "Mammu, viss būs kārtībā" un tā arī bija. Mājās mūs gaidīja princešu gultiņa un pūriņš no kura daļu mēs pat nepaspējām uzvilkt.