Par Latvijas vēsturi II

1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome Valsts himnu nodziedāja trīs reizes. Sajūsmināti, lepni, ar izteiksmi. Kas ir mainījies?

„Vareno klans velk himnu caur zobiem

Un līdzi tai gļēvi velkamies mēs..”

Cik patiesi K. Dimitera vārdi. Jautājums: kāpēc? Aizvakar dzirdējām Māmiņu kluba radio raidījumā, ka Latvijas himnu izteiksmīgi un nekautrējoties dzied vairs tikai mazi bērni un sirmgalvji- tā tautas daļa, kas vēl neko nesaprot, un tā tautas daļa, kas vairs neko nesaprot. Vairs nekam netic.

Lūk, pāris citāti no atsauksmēm MK mājaslapā, saistībā ar Valsts svētkiem:

„Neesmu patriote un savu bērnu neaudzināsu par tādu.
Manai valstij ir nospļauties par saviem pilsoņiem,kapēc tad man ir jādomā par savu valsti?
Fi nošpļauties uz šito sūda valsti. Es labprāt mainītu savu nacionalitāti,valsti,pret kādu citu-kur cienītu mani ka cilvēku,personību,kur mana ģimene būtu nodrošinātā.”

„Diemžēl,es nevaru pievienoties sveicējiem. Neskatoties uz to,ka esmu latviete,es lūdzu Dievu lai Krievija vai Zviedrija mūs okupē!!!!! Jo tur cilvēki dzīvo,bet mēs izdzīvojam. Ienīstu šo valsti...
Cik tālu mēs tikām ar savu brīvo latviju? nekur.......”

„Latvija ir skaista valsts,bet es nedomāju par šiem svētkiem...nav noskaņojuma ....”

Kā- nav noskaņojuma?? Savas dzimšanas dienas, kāzu jubilejas un citus svētkus svinēt gan mums vienmēr ir noskaņojums, vienmēr atrodas laiks!

Kāpēc mēs „nekur neesam tikuši ar savu brīvo Latviju”? Varbūt tāpēc, ka vienmēr sēžam, rokas salikuši, un pīkstam, ka neviens neko nedara, ka tas nav labi un tas nav labi! Un vārdu „Latvija” rakstam ar mazo burtu...

Pareizs ir teiciens: „Neprasi, ko Latvija Tev var dot, izdari, ko Tu vari dot šai zemei!”

JO: Latvija- tie nav simts gudrie, kas sēž Saeimā, vai tie resnie mūļi, kas barojas Rīgas Domē, Latvija- tie esam mēs! Visi mēs kopā, katrs sētas kaķis ir daļa no šīs zemes, katrs koks, puķe, pakalns un strauts! Visi mūsu bērni un sirmgalvji!

Un Kalvītim, Šleseram un Ušakovam nav nekāda sakara ar valstiskumu un Valsts svētkiem!

Tūkstošiem mūsu vectēvu un vecvectēvu atdeva savas dzīvības par mūsu zemi, savukārt mēs ar savu attieksmi paši novēršamies un nododam Latviju. Būt visiem kopā Valsts svētkos, nodziedāt himnu lepni, piepacelti un tūkstošbalsīgi- tā ir stipras Valsts pazīme, nevis pabalstu, algu un nodokļu lielums.

Latvietis vienmēr ir bijis stiprs, pārcietis daudzas svešas varas- Krustnešu karapulkus, krievu iebrukumus un vāciešu karapūļus, Zviedru kundzību un padomju laikus, deportācijas, klaušas un koncentrācijas nometnes. Un kas ir tagad?! Tagad mēs vienkārši padodamies dažu „latviešu” priekšā, nespējam ne pirksta pakustināt. Vienkārši pametam savu patriotismu un valstiskumu zem paklāja un norīvējam uz tā savus zābakus pirms pametam šo valsti...

Nepadodamies! Viss ir mūsu rokās!

Dievs, svētī latviju!

Ērika

Kā Tu vakar nosvinēji Latvijas dzimšanas dienu? Vai Tevī bija svētku sajūta?