Par klusiem sapņiem un ne tikai

13. Apr 2012, 16:00

Katram liktens dod savu, es uzskatu, ka man ir gandrīz viss ko var vēlēties, trūkst tikai tāds maziņš nieciņš. Es nekad neesmu bijusi fotogēniska, līdz ar to vienmēr cenšos būt fotogrāfs. Reta bilde ir tāda uz kuru var paskatīties, tapēc visi mani sapņi vienmēr ir palikuši tikai sapņi. Kad gaidīju Katrīni man tik ļoti gribējās, lai arī es varētu saņemties uz kādu jauku fotosesiju, bet tas bija pāri maniem spēkiem.

Laiks iet un mēs paliekam tikai vecāki un būtu vienreizēji, ja pēc gadiem varētu paskatīties uz skaistu fotogrāfiju. Manā ģimenē ir četras sievietes, omīte (64), es(42), Kika 20, Katrīne (3). Un mans sapnis ir saistīts tieši ar mums, dažādu paaudžu sievietēm.

Tālumā jūra, vai mākoņi, bet varbūt tā ir migla, tur ir manas abas meitenes un omīe, kas domīgi uz viņām noskatās.

Mazā Kate sēz ziedu krēsliņā, bet mēs esam blakus, jaunība ar savu maigumu, briedums, kas dod drošibas sajūtu un mīlestība, kas sargās visu mūžu. Katrīnīte kā maza laumiņa, garā baltā kleitiņā sēž man klēpī un skatās acīs, mēs abas zinam cik ļoti māmiņa viņu mīl.