Mūsu pirmā diena bērnu dārzā

06. Jul 2011, 22:56

Piektdien bija mūsu pirmā diena jaunajā Valdorfa bērnu dārzā, ceturtdien nebijām, jo Emīlija vēl bija slima, bet tā kā vakarā jau jutās labi, tad nolēmām, ka piektdien var sākt.

Pirmajā dienā palika līdz gulēšanas laikam, lai labāk aprastu un adaptētos; tētis nepalika, jo mūsu uzskats ir, ka tomēr nevajag vecākiem sēdēt klāt, jo savādāk vēlāk būs grūti argumentēt, kāpēc vairs mamma vai tētis nevar palikt, tādēļ labāk uzreiz ļaut dzīvoties vienai pašai.

Ceturtdienā, ko vēl pavadījām mājās, biju saklausījusies visādas nepatīkamas lietas, un ar mazām bailēm piektdien palaidu Emīliju uz bērnu dārzu, jo godīgi sakot, nebiju īsti apmierināta ar atsauksmēm par pirmo dienu.

Bet no vienas puses var jau sarast, jo dārziņš ir tikko kā pārcēlies uz jaunām telpām, ir atvērta jauna grupa, kurai diemžēl vēl nav atrasta vadītāja, bet ir tikai vadītāja palīdze un auklīte.

Baumas, ko dzirdēju par pirmo dienu bija, ka audzinātājas nav spējušas pietiekami nodarbināt bērnus, tas ir, bērni vienkārši līdz pusdienām spēlējušies ar mantām un viss, ka brokastis, kas paredzētas 9.00. tika pasniegtas 10.30, ka pusdienās trūcis bļodiņu un vēl visādi nepatīkami sīkumi.

Labi, ka tajā dienā grupiņā bija palikušas arī dažas mammas, kuras to visu redzēja un vēlāk varēja ieviest skaidrību un kārtību.

Tika izsaukta direktore, un otrajā dienā (piektdienā, kad bija mūsu pirmā diena), jau daudz kas bija uzlabojies.

Visu notiekošo gan zinu no pārstāstiem no mammām, kas piektdien bija palikušas grupiņā kopā ar saviem bērniem, jo, kā jau teicu, mūsu uzskats ir, ka mēs Emīlijai līdzi uz dārziņu neiesim, un vecākus grupiņā nemaz nelaiž iekšā, tādēļ īsumā aprakstīšu par interesantākajām nodarbēm no nostāstiem.

Bērni darbojās ar vilnu, klausījās pasaku, zīmēja, darbojās ar plastilīnu, palīdzēja arī gatavot ēst, klāt galdu, sagriezt augļus.

Esmu pārliecināta, un ļoti, ļoti ceru, ka tāda pasivitāte, nekonkrētums un neskaidrības par konkrētu dienas plānu ir tikai pašā sākumā, ko var uzskatīt par adaptācijas periodu gan bērniem, gan audzinātājām.

Galvenais, ka Emīlija nav raudājusi, kreņķējusies un aktīvi darbojusies un piedalījusies visā. Bija gan nedaudz sabijusies no visa jaunā un nepazīstamā, bet gan jau ar laiku pieradīs gan pie atmosfēras, gan ikdienas ritma.