Mazajiem jau sešas nedēļas!

Māmiņa Krista Andersone ir atpakaļ ar interesantiem stāstiem iz viņas dzīves kopā ar dvīņiem!

Atzīstiet taču, ka mazie aug ļoti ātri. Māmiņas parasti sūdzas, ka laiks kopš mazuļa dzimšanas brīža līdz skolas gaitām paskrien nemanot. Mūsu dvīņu puikām līdz skolas solam vēl labs laiciņš ejams, bet paaugušies viņi ir krietni vien, un tas viss – pavisam nemanot. Ja mazuļu pirmajās dzīves dienās viņu galviņas nosedza tikai pusi manas plaukstas, kājiņas un rociņas tādi smalki kauliņi vien šķita, tad tagad puikas ir smuki apvēlušies! Abiem galviņas paaugušās, vaidziņi apaļāki un acis lielas kā pogas.

Uz kājiņām un rociņām manāmas pirmās krunciņas un sejiņu šad tad rotā apzināts smaids. Drīz mazais augumā panāks lielo brāli – starpība kļūst arvien mazāka, lai gan arī lielais augšanas ziņā nestāv uz vietas. Uz barošanas pakaviņa abus uzcelt kļūst arvien grūtāk – kā nu ne, pēdējā svēršanās reize rāda, ka sešu nedēļu laikā katrs ir pieņemies svarā gandrīz par 2kg!

Mazie nomodā sāk pavadīt arvien vairāk laika. Par laimi, vairs nekādus „koncertus” bez iemesla nerīko un tīri labi jūtas viens otra kompānijā. Ik pēc 2h gulēšanas mazie parasti sāk mosties. Oskariņš pirmās attaisa ačteles, pēc tam skaļā balsī tiek pieprasīts ēst. Markucim ir otrādāk – vispirms tiek svarīgi paziņots, ka viņš ir izsalcis un tikai pēc pāris minūšu  balss vingrināšanas arī acis ir vaļā un bērns beidzot ir pamodies. Abiem pēc kārtas tiek nomainīti autiņi un tad beidzot mazo vēlmes tiek uzklausītas un viņi tiek pie ilgi kārotā piena. Pēc ēšanas atkal ir miers. Ielieku abus viņu kopīgajā gultiņā, kur mazie risina savas svarīgās sarunas un mammai nemaz neļauj iejaukties – es tieku pilnībā ignorēta. Nu jau esam nonākuši pie tā vecuma, kad sāk interesēt arī pa kādai mantai. Tā parasti tiek nopētīta un tad pastumta tālāk vai pierauta tuvāk. Tomēr neviena manta vēl nav tik interesanta, kā otrs brālis! Vairs nevaru atļauties abus guldīt plecu pie pleca – ar rokām tiek aptaustīts gan otra brāļa deguns, gan pabakstītas acis, gan paraustīti mati, kas jau tā pat abiem krīt laukā.

Izrakstoties no slimnīcas mums stingri tika piekodināts, ka mazie gulēt drīkst tikai un vienīgi uz muguras. Ja viņi ir nomodā, tad drīkstam pagriezt citās pozās, bet gulēt ļauts vienīgi uz muguras. Cik esmu dzirdējusi, tad Latvijā ārsti iesaka mazajiem gulēt uz sāniem, taču šeit to neatzīst. Lai vai kā, esmu pamanījusi, ka mazie čuč daudz saldāk un ilgāk, ja to pozu nedaudz pamaina. Tādēļ, kamēr pati esmu nomodā un mazie ir manā redzes lokā, atkāpjos no ārstu norādījumiem un ļauju viņiem aizmigt arī uz vēderiņa, jo abiem šī poza ir ļoti iecienīta un palīdz pret vēdersāpēm.

Runājot par citiem ārstu norādījumiem, tad jaunajām mammām, kas bērnus baro ar krūti, tiek atļauts ēst pilnīgi visu. Mazuļa vēdersāpes nekādā ziņā netiek saistītas ar mammas ēdiena izvēli, tas esot vecs un nepareizs uzskats. Vienīgais, no kā jāatturas, ir alkohols. Arī pret vēdersāpēm mazajiem nekādus pilienus neiesaka dot – zīdaiņa kuņģītis ir paredzēts tikai un vienīgi pienam, tā saka ārsti. Zinu, ka daudzas māmiņas savus mazuļus vanno katru vakaru – arī tas mums netika ļauts, jo mazuļi vēl nespēj patstāvīgi uzturēt savu ķermeņa temperatūru, tādēļ vannošanās priekus mūsu puikas izbauda tikai divas vai trīs reizes nedēļā.

Lai ikdiena nepaietu vienmuļi un būtu kas interesants un jauns gan man, gan mazajiem, tad nolēmu nesēdēt četrās sienās un mēģināt doties pastaigā bez citu palīdzības. Saģērbos pati, nonesu lejā ratu rāmi un tad saģērbu abus mazos un ieliku ratu kulbās. Aizslēdzu dzīvokļa durvis un, tā vietā lai vienu mazuli atstātu lejā nepieskatītu, kamēr eju pakaļ otram,  pārmaiņus nesu mazos katru par vienu stāvu zemāk, līdz beidzot patstāvīgi bijām nokļuvuši ārā un varējām baudīt svaigu gaisu!!!

Jāteic, ka par māmiņām, kas pa ielām pārvietojas ar bērnu ratiņiem (kā arī cilvēkiem ratiņkrēslos) mūsu pilsētā ir padomāts. Uz katra krustojuma vai gājēju pārejas ir izveidota ērta uzbrauktuve un nobrauktuve ratiņiem. Arī katrā publiskajā ēkā bez kāpnēm ir paredzēta atsevišķa ieeja ar ratiņiem. No veikaliem, lai cik mazi un šauri tie nebūtu, neviena māmiņa ar ratiem netiks dzīta ārā, pat ar mūsu dvīņu ratiem ne!

Tā kā šobrīd esam bez sava auto, tad lielākais pārbaudījums ar mūsu dvīņu ratiem bija brauciens ar autobusu. Par laimi, dzīvojam pašā centrā un sabiedriskais transports mums ikdienā nav jāizmanto, bet vienu dienu nolēmām tomēr pamēģināt. Katrā autobusā ir paredzēta vieta trīs bērnu ratiņiem. Šoferītis bija ļoti atsaucīgs, palīdzēja mums tikt „uz borta”. Lai gan vieni paši aizņēmām visu vietu, kas paredzēti trīs ratiem, tomēr ceļā nevienam nestāvējām un pa kājām nemaisījāmies. Tieši otrādi – cilvēki palīdzēja mums izkļūt no ratiem paredzētās vietas un diezgan viegli tikām arī ārā no autobusa. Jāteic, izdevies brauciens un arī mazie izskatījās gana apmierināti, galu galā jauns piedzīvojums arī viņiem!