Māmiņa diviem - kā tas ir?

Sākot no Jāņiem esmu mamma diviem 24h ,jo Adrians vairs neiet dārziņā. Tad nu nolēmu padalīties, kā tad mums klājas.

Sākumā uztraucos kā tikšu ar visu galā. Bet tagad varu pateikt,ka šī ir ideāla gadu starpība starp bērniem. Pirmais ir izauklēts ,izmīļots un izlutināts.Kļuvis patstāvīgs, vairs neprasa tik daudz uzmanības un ir pietiekami apzinīgs. Tad nu ir laiks mazāko mīļot, lutināt un censties iesaistīt lielo bērnu mazā aprūpē un pieradināt pie tā ka nu vairs viņš nebūs viens.

Jāsaka ka ar jauno -brāļa statusu Adrians tiek galā necerēti labi. Es ar vien gaidu ,kad sāksies kaut kāda cita attieksme ,bet redzu tikai labo .Un protams priecājos. Lai arī cik Adirans būtu dusmīgs uz mani,kad kaut ko neļauju viņš sekundes laikā izmainās ,kad pieiet pie māsiņas vai pielietu māsiņu klāt viņam. Uzreiz samīļo,sabučo un smaida. Māsa viņam patīk ļoti .Man jau šķiet,ka viņa sāks rāpot un jaukt viņam kaut ko , aiztikt mantas, tad varbūt būs citādi,bet iespējams ka nē.

Katrā ziņā esmu priecīga ,ka izšķīrāmies par otru mazo tieši šajā laikā.

Kā es pati jūtos? Labi! Es protams zināju ,ka būs grūti,bet ir tīri jauki. Ir naktis ,kad neesmu izgulējusies.Bet bērni domā par mani. No rīta kamēr viens vēl guļ ,otru sapucēju un sagatavoju dienai. Kad lielais džeks mostas ,mazā jau sapucēta un varu pievērsties lielajam džekam. Ja labs laiks dodamies ārā uz laukumiņu,kur Adrians spēlējas, Denīze guļ vai aŗi ņemu klēpī un tad skatamies kā Adrians spēlējas. Vakarā protams ir liels nogurums jo nemitīga uzmanība veltīta bērniem un tad vīrs nāk kā glābējs.

Lai arī gribas izbaudīt laiku ,kad Denīze ir maziņa,tomēr prātā iezogas vēlme,kaut ātrāk viņa sēdētu un skatītos jau apkārt, domāju būtu vieglāk. Bet varbūt arī ne.