Laukos dzīve kā pasakā

Kristiāna Kalniņa stāsta par dzīvi laukos. Ne vienmēr tas, kas ir galvaspilsētā un pašā centrā ir labākais Tev, bērniem un ģimenei kopumā.

Nereti „Māmiņu kluba” portālā nākas lasīt apbēdinātu vecāku komentārus no sērijas „ai, cik jauks pasākums, bet žēl, ka tas kā vienmēr tikai rīdziniekiem, mums par tālu...”. Patlaban vairākus gadus dzīvoju Rīgā, taču šī situācija man ir pazīstama – mana dzimtā pilsēta ir Liepāja, tajā un tās apkārtnē pavadīju visu savu bērnību un skolas gadus. Tieši tādēļ nu man ir iespēja salīdzināt dzīvi Rīgā un diezgan patālu no tās, raugoties bērna un māmiņas acīm, un šoreiz labprāt padalīšos iespaidos par priekšrocībām, kādas ir vecākiem, kuras ar mazo dzīvo laukos.

Tikai dažus gadus iepriekš savu ikdienu nevarēju iedomāties bez straujā dzīves ritma, ikdienas pilsētas centrā, taču tagad, kad pati esmu māmiņa un kamēr mans bērns vēl ir pirmsskolas vecumā, nevaru sevi iedomāties, pavadot dienas pilsētas burzmā. Vēl vairāk – labprāt pavadītu dienas kaut kur pēc iespējas svaigākā gaisā, tālāk no cilvēku burzmas, mazuļiem draudzīgākā vidē. Protams, mēdzam izbraukt uz laukiem vai kur citur ārpus Rīgas, taču līdz šim ikdienu lielākoties nākas pavadīt pilsētas vidē, un tam ir savi mīnusi.

Vispirms jau pozitīvi, ka laukos vai mazpilsētā, pat ja ģimene nedzīvo savā privātmājā ar dārzu, iespējams daudz vieglāk atrast kādu zāles pleķīti, kur mazajam parotaļāties, izskrieties vai siltā laikā pačučēt. Pie mums, lai gan dzīvojam it kā kopumā diezgan „zaļā” Rīgas mikrorajonā, tāda īsti patīkama zāliena nav – ik uz soļa cilvēku četrkājaino mīluļu atstātie „sveicieni” un divkājaino pilsētas iemītnieku izmētātie atkritumi, kuru savākšana pat regulārajās apkārtnes uzkopšanas talkās ir tikai cīņa ar vējdzirnavām.

Tagad, kad mans puika aug un viņam svarīgākas kļūst nodarbes laukā, mums vairs nepietiek tikai ar gulēšanu vai mierīgu sēdēšanu ratos – mazajam arvien vairāk gribas aktivitātes, spēlēt bumbu, skriet, kaut ko būvēt no akmeņiem un zemē nokritušiem kokiem. Un es joprojām neesmu sapratusi, ko šeit, Rīgā, var darīt bērni līdz desmit gadu vecumam, izgājuši laukā.

{smallpic:1}

Var jau būt, ka šodienas bērnu intereses ir ļoti mainījušās pēdējo divdesmit gadu laikā, taču ik dienas ar skumjām vēroju kaimiņu jaunākā skolas vecuma bērnus, kas izgājuši laukā mēģina spēlēt bumbu tepat, uz piebraucamā ceļa, vai nodarboties ar citām „savām” lietām, kamēr vai katra garāmejoša pavecāka kundze uzskata par savu pienākumu bērnus norāt, ka te nedrīkst to un to, ka bumba sabojā mājas sienu, ka vispār no viņiem ir liels troksnis un tamlīdzīgi. Bet kur lai viņi citur aiziet spēlēties šeit?

Joprojām sajūsminos par Astridas Lindgrēnes grāmatām un citām jaukām pasakām, kurās bērnība laukos attēlota tik gaiša, līksma, siltu sajūtu un gaišu domu pilna. Arī tās reizes, kad arī man sanācis padzīvot ārpus pilsētas, palikušas atmiņā kā jaukas pasakas. Kas par burvīgām spēlēm un rotaļām iespējamas brīvā dabā ir gan vasarā, gan ziemā (it sevišķi, ja snieg) – paslēpes, dažādu slēpņu un būdiņu celšana, skriešana un rāpšanās kokos, visu jau nav nemaz vērts uzskaitīt!

{smallpic:2}

Un cik jauki pēc tādas svaigā gaisā un dabas vidē pavadītas dienas ir ierasties mājās, ieritināties pie krāsns vai kamīna (kur tādas lietas vēl sastopamas), it sevišķi, ja ārā briesmīgi nejauks laiks vai puteņo… Tikai laukos tā pa īstam var saprast, kā garšo tikko no zemes izrauts burkāns, un kamēr mēs, pilsētnieki, pērkam no ārvalstīm vestos ābolus lielveikalā, cerot uz kādiem nebūt vitamīniem tajos, lauku bērni ik dienu kā kārumus nograuž turpat, pie mājām augušos augļus.

Tā kā – māmiņas, kuras audzina bērnus ārpus Rīgas, nebēdājiet, ka jums un jūsu mazulim iet secen kādi sabiedriskie pasākumi vai ārpusskolas nodarbības, bet gan esiet priecīgas un laimīgas, jo jūsu bērns bauda bērnību kā no pasakām – tādu, kādu to daudzi mūslaiku bērni, iespējams, nemaz nevar ne iedomāties.

{smallpic:3}

Zinu – laukos mēdz būt citas problēmas un pat neērtības, piemēram, nereti ļoti tāls ceļš uz skolu, daudz darba saimniecībā, kas varbūt izpaliek pilsētas bērniem. Turklāt ne jau vienmēr dzīve arī pasākās ir tik salda, un nez vai es pati tā vienkārši būtu gatava izmainīt ierastās pilsētas ērtības pret ikdienu tālos laukos, taču šoreiz gribēju koncentrēties tieši uz tiem jaukumiem, ko ikdienā saņem ārpus Rīgas (un arī citām pilsētām) dzīvojošie bērni.