Latvijas izglītības sistēmas glābiņš – „nauda seko skolēnam”

Par izglītības sistēmas reformas nepieciešamību Latvijā tiek runāts jau sen. Kas ir galvenie iemesli, kādēļ valsts atbildīgie šajā jomā joprojām nav viesuši izmaiņas un kāds būtu iespējamais risinājums, lai uzlabotu izglītības kvalitāti, to jautājām privātās vidusskolas „PATNIS” valdes priekšsēdētājai, pedagoģijas doktorei Zanei Ozolai.

 

 

Kādas problēmas saskatāt izglītības pārvaldē? Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?

 

Starptautiski veikti pētījumi apliecina, ka izglītības kvalitāte Latvijā nav augsta. Šobrīd to esmu pieņēmusi kā aksiomu.

 

Runājot par izglītības sistēmu, ir tā, ka latviešiem ļoti konkrēti vajadzētu pozicionēt savu jauno pieeju: mēs gribam izglītības reformu un to arī realizējam!

 

Šobrīd mums ir tikai dažādos dokumentos izteikta apņemšanās kaut ko mainīt, bet nav nekā konkrēta.

 

Ja paklausās mūsu oficiālajos priekšstāvjos, kas atbildīgi par izglītības sistēmu Latvijā, piemēram, ministrijas, skolu valdes vai departamentus, tie stāsta tikai par atsevišķiem pasākumiem, kas ir darīts, bet nav skaidra redzējuma nākotnei.

 

No skolvadības viedokļa ir skaidrs, ka Latvijā nepieciešams jauns, konkrēts plāns ar izmērāmiem mērķiem un uzdevumiem, ar paredzamiem rezultātiem, kas tiks mērīti un arī noteiktiem atbildīgajiem. Patiesībā nepieciešams ieviest jaunu, vienkāršu plānu, kāda mums pašlaik nav!

 

Latvijā valsts pārvaldē un skolās strādā daudz ļoti labi izglītotu cilvēku, tikai mēs šo savu potenciālu neprotam izmantot. Tā arī ir galvenā problēma: sistēma nosaka to, ka mums jādara tas, ko „augšā” daži ir pieņēmuši kā neapgāžamu patiesību. Citiem vārdiem, Latvijā pastāv birokrātiska sistēma, kura neveicina konkurētspējīgas izglītības veidošanos.

 

 

Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina?

Daudz kas: līdz galam jāievieš „nauda seko bērnam” princips, jāpagarina mācību gads, jāiekļaujas Eiropas vienotajā izglītības telpā un mācības 1.klasē skolēniem jāsāk jau sešu gadu vecumā, bet 12.klase jābeidz 18 gados. Tāpat jāpalielina katras skolas direktora pilnvaras.

 

Pagājušajā gadā Vispasaules Izglītības samitā Katarā korejieši stāstīja savu pieredzi augstākās izglītības reformā. Pirmkārt, viņi mācās un ļoti labi zina angļu valodu. Otrkārt, Korejas valsts savus izcilākos doktorantus sūta uz labākajām ASV augstskolām, apmaksā visus viņu izdevumus, nodrošina stipendiju, bet ar nosacījumu, ka students pēc mācībām ārvalstīs atgriezīsies, un „atstrādās” sevī ieguldīto naudu, ko valsts maksājusi.

 

Tā ir tik vienkārša doma, kura ik pa laikam gaisā uzvirmo. Izrādās, arī Gruzijā ir šāda sistēma!

 

Tās labās domas jau ir. Mūsu skolu, piemēram, kāds bērns absolvējis ar četriem A līmeņiem un šobrīd viņš ticis studēt top 50 pasaules līmeņa augstskolā Skotijā. Es pieņemu, ka viņš ir pilns apņēmības atgriezties Latvijā pēc augstskolas, bet jautājums, vai viņam šeit būs darbs?

 

Latvijā vajag tādu valsts politiku, kura mūsu gudrajiem cilvēkiem nodrošinātu valsts garantētu stipendiju dzīvošanai ārvalstī, kurā studē, ar nosacījumu, ka viņi pēc tam atgriezīsies un strādās Latvijas labā. Mums jārada tādi apstākļi, lai ar savām labajām domām un labajiem centieniem viņi šeit atgrieztos. Mērķstipendijas to var nodrošināt.

 

Savu izglītības sistēmu mums jāuzlūko arī kā ekonomisku kategoriju. Izglītība ir ārkārtīgi nozīmīga tautsaimniecības sfēra un izglītība pelna Latvijai naudu! Mūsu izglītotie cilvēki ir tie, kuri pēc tam pelnīs, taču svarīgi arī saprast, ka pašā izglītības sistēmā nauda ir jāizlieto efektīvi un mērķtiecīgi!

 

Ir tikai dažas lietas, kas būtu jāmaina un jāievieš, lai Latvijā būtu laba un kvalitatīva izglītības sistēma. Viena no tām ir pilnībā ieviesta „nauda seko bērnam”. 

 

 

Vai, jūsuprāt, problēma ir tā, ka nav cilvēku, kuri uzņemtos reformas uzsākt un īstenot?

 

Problēma tā, ka mūsu izglītības sistēmā jau nav neviena konkrēta atbildīgā. Latvijā visa atbildība tiek novelta uz bezjēdzīgām darba grupām! Katras Ministru Kabineta noteikumu izmaiņas tiek skaņotas neskaitāmās ministrijās ar atzinumiem un iebildumiem.

 

Protams, lēmuma pieņemšanas procesam, ir jābūt demokrātiskam, bet pie mums katrs nieks, pilnīgi nebūtiskas lietas tiek bezjēdzīgi gari diskutētas. Līdz nopietniem lēmumiem netiekam, jo „pazūdam tulkojumā”.

 

Manuprāt, lai panāktu pozitīvas izmaiņas skolu sistēmā, vispirms līdz galam jāievieš „nauda seko bērnam”, jo šobrīd tas nestrādā. Un tas ir nopietns un drosmīgs lēmums, pret kuru daudzi protestē, jo baidās. Daļa skolu direktoru baidās no jaunas atbildības, bet birokrātiskais aparāts – zaudēt savu ietekmi.

 

 

Kādēļ līdz šim nav pilnībā izdevies ieviest principu „nauda seko skolēnam”?

 

Latvijā tradicionālā finansēšanas sistēma paredz, ka skolas no valsts saņem finansējumu pedagogu algām, bet no pašvaldības – līdzekļus, kas paredzēti programmu uzturēšanai. Programmu uzturēšana sevī ietver gan konkrētu fizisko vidi (telpas, izmaksas par siltumu, elektrību, apkopēju algas un daudz ko citu), gan mācību līdzekļu iegādi.

 

Šobrīd „nauda seko” formula Latvijā piešķirta tikai pedagogu algām, bet ir kāda nianse: „nauda seko” nevis uz skolu, bet uz pašvaldību!

 

Tātad pašvaldības deputāti ir tie, kuri pieņem lēmumu, kā saņemtos finanšu līdzekļus sadalīt savas pašvaldības skolām. Tas nozīmē, ka atbildība ir netieša.

 

 

Kādai būtu jābūt šai sistēmai?

 

Loģiskais ceļš būtu šāds: pedagogu algu apjomam būtu jāveidojas, atkarībā no skolēnu skaita, kas šajā skolā mācās, jo katram bērnam ir noteikta naudas summa, kas viņam seko uz jebkuru akreditētu (valsts atzītu) skolu. Jo labāk direktors un skolotāji strādās, jo vairāk skolā būs bērnu, un līdz ar to arī lielāks finansējums, lai atļautos algot labākus pedagogus un iegādāties skolai nepieciešamo.

 

Pašlaik Latvijā par naudas līdzekļu sadali atbildīgi deputāti, bet problēma tā, ka viņi nav profesionāļi! Daudzos novados ir, tā sauktās, „donoru skolas” – lielās skolas, kuras „baro” mazās, kuras pašas sevi uzturēt nespēj. Rezultātā visi ir neapmierināti, bet deputāti jau arī nevar izdomāt labāku risinājumu, tāpēc, ka nezina: naudu skolā var tērēt arī citādi. Tādēļ jau pastāv skolvadības zinātne, lai tādi cilvēki kā es dotu savu redzējumu un risinājumus.

 

Esmu pārliecināta, ka princips „nauda seko bērnam uz skolu” ir dzīvotspējīgs un tā ir atslēga mūsu skolu sistēmas atdzimšanai! Šobrīd Latvijā veidojas vairākas jaunas skolas, kuru pedagoģiskā koncepcija ir atšķirīga no masu skolām, bet šādas skolas nevarēs pastāvēt ilgi, ja nebūs nodrošināts finansējums. Pagaidām vienīgā institūcija, kas to no sirds vēlas iedzīvināt, ir Stratēģiskās Analīzes komisija.

 

 

Pastāstiet sīkāk par principu „nauda seko skolēnam”!

 

Finansējums skolām veidojas no divām daļām – valsts finansējums paredzēts pedagogu algām un pašvaldību – programmas uzturēšanai. Valsts ir definējusi, cik liela naudas summa „seko” vienam bērnam, tiesa, šī summa veidojas ar diezgan sarežģītas formulas palīdzību, kas arī liecina par mūsu sistēmas mākslīgumu. Tomēr jebkurā gadījumā, formula ir, un visa šī nauda tiek tērēta pedagogu algām.

 

Diemžēl valsts nav definējusi to, ka ikvienam bērnam vienlīdzīgā apjomā pienākas arī pašvaldības finansējums. Šobrīd pašvaldības nav obližētas līdzfinansēt, piemēram, privātskolas bērnus. Parastās atrunas ir šādas: „Mēs nodrošinām pašvaldības skolas, un tā kā vietas tajās ir, mācieties šeit!” Taču šajā gadījumā būtu jāņem vērā arī vecāku vēlmes. Šobrīd ir pietiekami daudz vecāku, kuri nevēlas savus bērnus sūtīt tuvākajā rajona skolā, saskaņā ar deklarēto adresi, kā arī tādi, kuri nevēlas, lai viņu bērns apmeklētu masu skolu, un tās vietā labprāt izvēlas kādu alternatīvu skolu.

 

Pasaulē vidēji 10% bērnu mācās privātskolās, Latvijā – tikai 1,8 %. Ne velti ir izveidojusies šāda proporcija, un nav runa par to, ka privātskolās mācās tikai bagātnieku bērni! Ir jāsaprot, ka cilvēki ir ar dažādiem uzskatiem, tādēļ arī viņiem ir jādod iespēja izvēlēties citādu mācību iestādi. „Nauda seko” situāciju kardināli mainītu. Starp citu, Latvijā ir pašvaldības, kuras to vēlas realizēt pašas (paveicies ar deputātiem)!

 

 

Kam būtu jāmainās, lai ieviestu „Nauda seko skolēnam”?

 

Lai pilnībā ieviestu „nauda seko”, juristiem jāatver vairāki likumi: pašvaldības likums, izglītības likums un varbūt vēl kāds saistošais likums, un jāizmaina daži to punkti. Tas nebūt nav sarežģīti, ja neskaita garo skaņošanas procesu ministrijās un Saeimā. Šis jautājums, tāpat kā daudzi citi, Latvijā ir politizēts – ja partiju atbildīgie par izglītību domās „pa vecam”, tad nekas arī nemainīsies.

 

 

Ko atrisinātu „Nauda seko” ieviešana?

 

Katrs nodokļu maksātājs skaidri zinātu, ka viņa bērnam pienākas konkrēta summa mācībām skolā, un ar šo summu viņš varētu balsot par skolu, kurā vēlas mācīties. Viennozīmīgi, palielināsies skolas direktora atbildība, viņam būs jādomā, kā celt mācību procesa kvalitāti, savas skolas prestižu un kā piesaistīt arvien vairāk bērnu.

 

Dabiskā veidā piepildīsies labās skolas, bet sliktās vai nu atmirs, vai būs spiestas mainīties. Sakārtota pārvaldības un finansēšanas struktūra ļaus sakārtoties arī izglītības saturam.

 

Tiktu atrisināta problēma arī ar „liekajiem” pedagogiem. Nepārtraukti tiek runāts par to, ka Latvijā ir pārāk daudz skolotāju. Kas tad Latvijas izglītības sistēmā ir prioritāte: saglabāt darbu vājiem pedagogiem vai tomēr uzlabot izglītības kvalitāti?

 

Skolēnu skaits uz vienu skolotāju ir ļoti zems. Ekonomiski tas nav izdevīgi, un arī kvalitāte nav pietiekoša. Bet tā kā Latvijā visu pieņemts regulēt no „augšas”, pašas skolas var maz ko ietekmēt. Šādā situācijā nerodas jauni risinājumi.

 

Ja es būtu karikatūrists, tad man prasītos uzzīmēt, piemēram, 1.ģimnāziju, kura plīst vai pušu no skolēnu daudzuma, jo visi taču grib tajā mācīties. Bet – kā būtu, ja par šo jautājumu lemtu 1.ģimnāzijas vadība, nevis visi pārējie, kuriem ir viedoklis?

 

 

Kvalitātei ir jābūt Latvijas izglītības sistēmas prioritātei un „Nauda seko” to risinātu!

 

 

 Līva Zaksa, www.maminuklubs.lv

 

Jau drīzumā Māmiņu Klubā lasi, kādēļ būtu jāsaglabā mazās lauku skolas! 

Lasi vairāk www.patnis.lv