Kā mīlēja pirms 70 gadiem

Šoreiz tāds stāsts iz manas vecmammas dzīves. Nu jau viņai astoņdesmit pieci. Sirma galva, veselība knapa knapa, nekur no mājām jau gandrīz divdesmit gadus nav izgājusi. Man liekas ļoti saistoši vecmammas jaunības dienu un kara laika stāsti.

{pic:1}

Zinu, ka vecmamma ir vienīgais cilvēks, kurš var man pastāstīt par tiem labajiem laikiem. Tāpēc katru reizi, kad viņu apciemoju, pie kafijas krūzes labprāt klausos viņas atmiņas- par to, kā ritēja dzīve pagājušajā gadsimtā vietā, kur es uzaugu, kā vecmammai karavīrs sūtīja vēstules un kā viņi gāja uz randiņiem; par to, kā vietā, kur šorīd ir gludi asfaltēta iela un tirdzniecības bāze, pirms dažiem gadu desmitiem milzīgā pļavā ganījās govis, vecmamma ar lāpstu raka kartupeļus un cilvēki pārvietojās zirgu pajūgos. Tik man nekādi neizdodas iztēloties, kā mūsu saimniecības pagraba ēkā, kur es bērnībā ar brāli pa kluso no kastes čiepām žāvētas butes un spēlējām kovbojus, uzlidojuma brīžos mani senči slēpušies pie sveces gaismas.

Vecmammai bija deviņpadsmit, kad viņa, bagātu saimnieku meita, aizgāja uz kino kopā ar draudzeni. „Filmu es vispār neredzēju, jo man aiz muguras viens visu laiku vārījās. Nu zin` tā kā iepazīties gribēdams. Pēc filmas ārā ejot, neatceros, ko īsti viņš man teica, bet es viņam atbildēju- dzīve ir raiba kā dzeņa vēders! Izgājām ārā, un viņš prasīja: jaunkundz, vai atļausiet jūs pavadīt? Zini, ja es tagad būtu jauna un viņu pirmo reizi satiktu, es viņam kristu ap kaklu- tik galants, tik iznesīgs, elegants, nu ne ko pielikt, ne ko atņemt!”

Njā, mani vispār pēc dzirdētā pārņēma nopietna nostaļģija. Toreiz apkārt tikai latviešu valoda, cilvēki vienkārši. Puiši neblatoja, lai pievērtsu meitenes uzmanību, bija pietiekoši uzstājīgi uz pavadīšanu, pastaigu vēlā vakarā. Un tikai! Neko vairāk.

Puisis palūdzis vecmammai adresi, un katru svētdienu sūtījis vēstuli, līdz pēc kāda laika vēstules vietā ieradies pats. Un vadājis vecmammu visur, kur vien viņa vēlējusies- uz teātriem, operām, baletiem, kino... Lai gan pašam tādi pasākumi galīgi negājuši pie sirds- to viņa redzējusi, ka puisis garlaikojas! :D

Jautāju vecmammai, kā tad tajos laikos uzsāka intīmāku tuvību. Pirmais skūpsts bijis pēc apmēram diviem mēnešiem! Iedomājieties?! Pēc divu mēnešu regulāras randiņošanas, neskaitāmām pastaigām un kopīgiem pasākumiem- tikai tad! Bāc... Kad man vēl nebija pieteikusies meita, daudz tusējos riņķī apkārt, vazājos pa klubiem. Vienmēr redzēju vienu un to pašu scenāriju: iedzērušas meitenes, iedzēruši vai piedzērušies puiši. Pirmo reizi satiekas klubā, pēc desmit minūtēm jau sadejojas nedaudz perversām kustībām, un pēc pusstundas jau ar taksi dodas pie šamējā uz mājām. Viss. Nekāda romantiska aplidošana, nekādi randiņi, nekādas ar roku rakstītas vēstules. Komplimentu par skaistām acīm, maigām rokām un rožainām lūpām vietā vien „seksīgi pupi”... Ehh...

Protams, nesaku jau, ka mūsdienās nav romantisku vīriešu un iepazīšanās notiek vien šādā veidā, tomēr pirms septiņdesmit gadiem tas viss bija savādāk. Mīļāk, personiskāk. Neviens nelikās gultā jau pirmajā satikšanās reizē, praktiski nebija vientuļās mātes, ārlaulības bērnu un veči ar piecām mīļākajām. Bija protams, bet saprāta robežās. Šodien tas viss ir ikdiena, norma.

Vecmammas karavīru izsauca uz fronti. Viņš cīnījās Kurzemes katlā zem vācu formas, pēc tam sekoja kapitulācija un izsūtīšana uz Sibīriju, uz Vorkutas apgabalu. Prombraucot viņš visās Latvijas pilsētās, kurām lopu vagoni brauca cauri, meta pa vagona spraugām ārā zīmītes ar vienādu tekstu, cerībā, ka kāds pacels un nogādās viņa meitenei, manai vecmammai. Uz pēdējās, simtpiecdesmitās uzrakstījis: „...šī ir pēdējā. Ja tā nenonāks pie Tevis, tātad nebūs lemts.” Un tieši to pašu pēdējo viena sieviete atgādāja manai vecmammai. Pacēlusi netālu no Krievijas robežas un braukusi uzmeklēt adresātu. Izstaigājusi krustu šķērsu visu Čiekurkalnu, līdz beigās uzzinājusi, ka jāmeklē Iļģuciemā. Iedomājieties- pavisam svešs cilvēks brauc pārsimts kilometrus un meklē nezināmu cilvēku, lai nodotu zemē atrastu zīmīti! Fantastika!

Tāpat pēc tam rīkojās arī mana vecmamma. Pūlī, kurš stāvēja aiz augsta žoga un noskatījās, kā vagonos sadzen viņu vīrus, tēvus, brāļus un dēlus, iekrita pāri žogam pārsviesta paciņa. Vecmamma uzreiz uzlika kāju virsū- lai krievu zaldāti neatņem. Mutautiņā bijis ietīts pulkstenis, kulons un daži naudas gabali, un lapiņa ar adresi un uzrakstu „Tas sievai un bērniem”. Mana vecmamma uzmeklēja šo ģimeni un nodeva tai paciņu...

Kareivis pēc gada atgriezās no izsūtījuma. Ilgstoši vecmamma kopā ar saviem vecākiem braukāja ciemos uz viņa nometnes vietu Narvā, Igaunijā. Vēlāk gan viņš piekrāpa vecmammu ar kādu krievu sievieti. Mana omīte ir ļoti lepna, to viņa nespēja piedot (lai gan manuprāt puisim bija vienkārši gadījuma sakars). Drīz pēc tam viņi izšķīra laulību.

Tagad mana omīte ar asarām acīs atceras puiša pēdējo skatienu, izejot no tiesas zāles pēc laulības šķiršanas. Tā bija pēdējā reize, kad viņa viņu redzēja, bet visu mūžu viņa nožēlo savu soli. Ja vien spētu pagriezt laiku atpakaļ!...

Nesen uzmeklēju draugos.lv veselu baru vecmammas vīra pēcteču. Diemžēl (interesanti)- neviens neko īsti par viņu nemācēja pateikt. Kad vecmammai to pateicu, viņas acis priekā iemirdzējās, tāds kā cerības stariņš pavīdēja, bet, vienīgais, ko uzzināju- vecmammas mūža mīlestība jau kādu laiku atdusas zemes klēpī.

Tāds, lūk, stāsts. Protams, ka mobilie telefoni, GPS sistēmas un norēķinu kartes ir forša lieta, tomēr manī ir tāda kā nostaļģija, ka nepiedzimu laikā, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas un puiši mīlēja kvēlāk!

;)

Ērika