Jau trīs mēnešus mamma diviem

Jāsaka ,ka laiks ir pagājis ātri un Denīzei jau ir gandrīz trīs mēneši. Pa šo laiku arī manas sajūtas un izjūtas ir stipri mainījušās. Ja pirmo Denīzes dzīves mēnesi šķita,ka nekas traks jau nav būt divu bērnu mammai,tad tagad pavadot veselu mēnesi dien dienā ar abiem mīluļiem ir skaidrs ,ka nekāda zelta dzīve jau nav.

Laiks ,kad Adrianam dārziņš bija slēgts un dabūju dzīvoties ar abiem mājās bija veselas piecas nedēļas.  Skaidrs bija,ka nu no rīta ir jāpaspēj ne tikai pārģērbt un apģērbt mazo dāmu, bet arī pievērsties Adrianam- pagatavot brokastis, izdomāt ko vilks mugurā un šad tad arī nedaudz pabarot,jo  viņš jau reizēm ir maziņš un aizmirstas ,ka ir jāēd.

Vēl bija jāieplāno ārā iešanas laiks,jo gan mazajai nepieciešams svaigs gaiss ,gan lielajam čalim laiks ārā ,lai nodzītu tvaiku un uzņemtu skābekli. Tas viņam bija ļoti vajadzīgs ,jo Adrians man ir ļoti ātrs un aktīvs puika, un ja visu dienu nav izgājis ārā ,tad vakarā māja ir apgāzta un tētim mati sirmi minūtes laikā ,kā atnāk no darba. Bet tas ir saprotams ,jo enerģija ,tak kaut kur jāizliek.

Lai to visu paspētu mana diena sākās ar stipru kafiju,jo no rītiem miegs nāca pamatīgi. Ja esot mājās ar vienu bērnu var pagulēt arī pusdienlaiku kopā ,tad ar abiem tas ir neiespējami, jo Adrians reti kad aizmiga ,kad bijām mājās trijatā. To varēja panākt tikai tad ,ja viņš bija pamatīgi izdauzījies pa āru un izlādējies līdz nespēkam.

Brīžiem bija sajūta,ka gribas pateit ČAU visiem , iesēsties mašīnā un kaut kur aizbraukt. Un lai nesajuktu pavisam un neizdegtu, tā arī darīju- tikai braucu ar visiem diviem bērniem uz laukiem pie mammas. Tur es varētu veltīt laiku vairāk sev un Denīzei . Adrians varēja pievērsties lauku darbiem un Omītes terorizēšanai. Laukos sapratu, cik labi,ka ir kur aizbraukt,jo bērns var iet ārā kaut desmit reizes dienā un man nav viņam jāskrien no pakaļas un jāuzmana uz katra soļa. Laukos pavadījām divas nedēļas- un abas iekrita laikā ,kad bija mežonīgs karstus.

Tas man atgrieza spēku atkal atgriezties Rīgā un turpināt divu bērnu mammas darbu.

Šobrīd esmu saradusi ar situāciju- ikrīta celšanās un iešana uz dārziņu- Denīze slingā ,Adrians ar skuteri. Dienu ar Denīzi pavadam mājās,izejam pastaigāties. Kamēr viņa guļ veltu laiku sev- pasēžu pie datora, palasu žurnālu. Esam ar Denīzi bijušas arī uz kino. Kamēr Denīze ir ratos , ir daudz vieglāk kaut kur aizdoties un apmeklēt kādas iestādes un veikalus. Jo kad sāks staigāt, tad jau vairs nenoturēšu….

Ik pa laikam ienāk prātā arī domas,kā es tikšu ar visu galā, kad abi ies dārziņā un es vēl strādāšu. Būs tak slimošanas, būs pulciņi, pašai darbs…..šķiet ,ka laika sev tad nebūs vispār. Bet no otras puses – ne jau es vienīgā divu bērnu mamma. Un cik skatos visi jau kaut kā tiek galā.

Ar to arī grūtās situācijās sevi mierinu un cenšos sev teikt :

*ka lai arī dažreiz kļūdos atļaudama Adrianam pasēdēt ilgāk pie datora ,kamēr ņemos ar Denīzi;

*iespējams nedaru labi, neatsaukdamās uz pirmo meitas bļāvienu ,bet turpinu izdzert kafiju vai uzkrāsoties un tikai tad dodos pie viņas;

*varbūt nav labi kopā ar mazo sēdēt pie datora un ar vienu roku rakstīt kaut ko vai lasīt nepievēršot uzmanību viņai;

un tā varētu turpināt diezgan ilgi,bet vienalga es tomēr domāju, ka esmu laba mamma un mīlu savus bērnus ,lai arī reiz pa reizei domāju tikai par sevi nevis viņiem.