„Izdegšana” uzglūn ik uz soļa

Pagājušajā ceturtdienā radio raidījumā viesojās māmiņa Kristiāna Kalniņa, kura nu gaida pasaulē ierodamies 2. mazuli. Ieskatīsimies, kā viņai gāja un kādi ir viņas iespaidi par radio.

Pagājušajā nedēļā man palaimējās viesoties „Māmiņu kluba” radio raidījumā par māmiņu „izdegšanu”. Tas gadījās nejauši, bet man ļoti patika, turklāt tēma arī ļoti aktuāla.

{smallpic:1}

Iepriekšējā naktī pati piedzīvoju ja ne sava veida „izdegšanu”, tad vismaz pagājos soli pretī tai. Vakarā sagaidīju mājās vīru, kopīgi paēdām un vēl šo to pārrunājām, tad nodevu bērnu viņa gādībā, lai darītu to, pēc kā ilgojos jau visu vakaru – brīdi vienatnē pasēdētu vannā, nesatraucoties pilnīgi ne par ko, tā teikt, lai pasargātu sevi no radio raidījumā apspriestās „izdegšanas”.

Pēc laiciņa visi pagalam noguruši devāmies gulēt, it kā ievērojot visus bērna ikvakara gulētiešanas rituālus, taču tas tik drīz neizdevās – mazajam bija citi plāni. Kamēr mēs, abi vecāki jau gandrīz pirmo sapni sapņojām, Krišjānis vēlējās darīt šo un to – visu ko, tikai ne gulēt. Tad kādā brīdī, kad jutu – nu jau teju vai jūku prātā no noguruma un bezpalīdzības, pateicu vīram: „Viss, es vairs nevaru.” Tad devos otrā istabā, ieslēdzu datoru, sāku meklēt internetā, kur nopērkamas dažādas sadzīvē vajadzīgas lietas, bet neko derīgu pat nepaguvu atrast. Nezinu, cik laika pagāja, laikam tikai dažās minūtes, kad saklausīju – blakus istabā iestājies klusums, tātad mazais čuč, un drīz istabā ienāca arī vīrs.

Biju bezgala priecīga un nodomāju, ka laikam jau nemaz nebija tik traki. (Njā, pēc kara jau visi gudri :)) Sapratu, ka, visticamāk, mazais juta manu iekšējo nemieru un savtīgo vēlmi, lai pēc iespējas ātrāk iestājas miers, un vienkārši vēlējās parādīt arī savu nozīmīgo lomu mūsu ģimenē. Un dusmoties uz kādu (bērnu, vīru vai pašai uz sevi) nudien būtu nevietā (lai gan pati nebiju tālu no tā), un tas nekādu pozitīvo rezultātu nenestu.

Man šķiet, ka bieži vien vecāku „izdegšana” rodas pamazām, no šādam ikdienišķām situācijām. Sevišķi grūti apzināties, ka slīgsti arvien dziļāk un dziļāk šajā „izdegšanas purvā”, labi zinot, ka tā notiek, bet nespējot tikt ar to visu galā. Un kur nu vēl ja tuvumā ir nevēlami „padomdevēji” no paziņu vidus, kam gadījies būt klāt kādā bezspēka situācijā un kuri tad allaž ne saukti, ne aicināti neskopojas ar tracinošiem padomiem. Manuprāt, tie neko neatrisina, tikai vēl vairāk „uzkurina” negatīvās emocijas un stresu.

Atceros radio raidījuma laikā piezvanīja kāda pavecāka sieviete, kura pauda apmēram šādu viedokli – šķiet, ka mūsdienās māmiņas tādas izlaidušās, bet mūsu jaunībā sievietēm bija daudz bērnu un daudz pienākumu, un mēs ar visu tikām galā. Hmm, es gan apšaubu, vai tiešām „izdegšana” ir tikai mūsdienu māmiņu (un arī tētu) „priekšrocība”, uz ko novelt visas ikdienas neizdošanās un spēku izsīkumu, pildot ikdienas pienākumus.

Vairāk tomēr sliecos domāt: tādas problēmas agrāk nebija tādēļ, ka par to vienkārši nerunāja, publiski neapsprieda medijos, un, kā man zināms, tādu nozaru kā psiholoģijas un filozofijas pirms dažiem gadu desmitiem mūsu valsts teritorijā vispār nebija – lai cilvēki mazāk domātu. Taču vai it kā neesošajai vecāku „izdegšanai” tiešām nebija seku? Esmu nedaudz piedzīvojusi arī „tos laikus”, un manās bērnības atmiņās pavīd arī kaut kur pieaugušo paziņu vidū noskatītas/noklausītas situācijas par ģimenes skandāliem, sievu bēgšanu no mājām vīra alkoholisma dēļ, vājprātīgu kliegšanu, draudēšanu un fizisku izrēķināšanos ar bērniem, kas liek retoriski pavaicāt - vai patiesi toreizējie pieaugušie bija tik ļoti stipri vai tikai izlikās tādi?

Sastopoties ar šādu vecākās paaudzes viedokli, reizēm gribas pajautāt – un kurš tad audzināja šo pašu „izlutināto” jauno vecāku paaudzi, ja ne tie, kuriem pašiem problēmu it kā nav bijis? Taču tā nebūtu godīga attieksme, apzinoties, kādā laikā šie cilvēki auguši un ka patiesībā viņi mums sliktu nevēl. Spēcīgai ideoloģijai ir milzīgs spēks, iedarbojoties uz cilvēku domāšanas veidu un dzīves uztveri, un arī mums, jaunajiem, patlaban bieži vien jāizjūt dažāda veida psiholoģiskais spiediens – kaut vai uzmācīgi aicinājumi pirkt nevajadzīgas lietas, ņemt kredītus, balsot par to un to partiju, jo tas viss dzīvi padarīšot laimīgu.

Uhh, aizrunājos jau gandrīz par citu tēmu, bet beigās tikai gribu piebilst, kas man palīdz tikt galā ar ikdienišķajām stresa situācijām. Bez visiem „nomierinošajiem palīglīdzekļiem” – kafijas, siltas vannas, pastaigām vai labas filmas -, man ļoti būtiski ir it kā „izkāpt” no radušās situācijas, paskatīties uz to no malas un tad izlemt, kas ir traucēklis manam sirdsmieram un kāds būtu labākais risinājums. Un tad arī nekavējos rīkoties, lai kaut ko mainītu savā dzīvē – ja esmu ko izlēmusi, paļaujos tikai uz savu izvēli, un ņemu vērā tikai to cilvēku padomus, kurus uzskatu par savējiem, savām autoritātēm.

Mani stiprina apziņa, ka tikai es pati esmu tiesīga izlemt (protams, veselā saprāta un iespēju robežās, ņemot vērā arī ģimenes intereses) un veidot savu dzīvi pēc saviem uzskatiem, pat ja tie nesaskan ar apkārtējo viedokli. Novēlu ikvienam vecākam apdomīgi spēt pārvarēt ikdienas spriedzi un nebaidīties pieņemt lēmumus, pirmajā vietā izvirzot tikai savu ģimeni un harmonisku vidi tajā. Galu galā – savu dzīvi un ģimeni taču veidojam tagad, bērnus audzinām patlaban, un mēs taču vēlamies, lai viņi būtu laimīgi, nevis gadiem cīnīties ar „izdegšanas” sekām, cerot uz labākiem laikiem kaut kad nākotnē.

Noklausies vēlreiz radio raidījumu par izdegšanu ŠEIT!