Gaidības

Viss sākās februārī. Kavējās MR. Nevarēju sagaidīt rītu, testu taisīju naktī. Biju samiegojusies un tā kā vienmēr smējāmies, ka es jau tikai nopērku negatīvus testus, tad arī šoreiz  uz palodzes noliktajam testam īpašu vērību tā uzreiz nepiegriezu. Pēc noteiktajām minūtēm paņemu rokās testu un skatos – tajā ir 2 strīpiņas. Miegs bija kā ar roku atņemts. Mani pārņēma vien neticība, gāju uz gultu, apgūlos. Teicu vīram, ka tests ir pozitīvs. Pašai tā uzreiz ticības tik un tā vēl nebija. Šķiet, ka viņam arī vēl ne. Lai gan, protams, jau tanī naktī izsapņoju visu grūtniecību utt.

 

Protams, ka jau pēc 2 dienām „šāvu” pie ārsta. Nepacietīga meitene taču. Lasu, ka dienasgrāmatā esmu ierakstījusi – „biju pie dakteres, manas aizdomas apstiprinājās, esmu stāvoklī 5.-6.ned. Tagad nevaru sagaidīt USG. Pats galvenais man ir, lai mazajam viss ir kārtībā, lai viņš ir vesels un stiprs, lai mums viss izdodas!”

 

Kad pēc mēneša biju pie  frizieres, kamēr viņa ņēmās ap maniem matiem, man tā vien apziņā skanēja reiz viņas teiktais – es būšot skaista māmiņa. Tā es patiesi jutos pilnīgi visu grūtniecības laiku.

 

Sākās trakais wc skraidīšanas laiks. Nudien – par apmeklēšanu to nosaukt nevarēja. Vēlme skriet uz wc bieži vien uznāca pēkšņi.

 

Pirmais USG

03.03.2009. „Šodien pirmo reizi redzēju savu mazo, 2cm lielo brīnumu, saliecies puncī čučēja, tik mazītiņš. Daktere pat kārtīgi izmērīt nevarēja, bet tas nekas, gan citreiz būs kustīgāks un iztaisnosies. Dzirdēju, kā viņam sitas sirsniņa, tas bija tik satraucoši. No laimes man acīs saskrēja asaras. Beidzot viss notiek pa īstam!?”. Nekad neaizmirsīšu šo brīnišķo sajūtu, šo neatkārtojamo skaņu – sava bērniņa sirdspukstus, ko toreiz dzirdēju pirmo reizi. Tā ir viena no skaistākajām skaņām pasaulē.

 

Jau apmēram nedēļu pēc USG sākām aprast ar īstenību – mums beidzot būs bērniņš. Jau tad sākām runāt par to, kur būs gultiņa, kad un ko pirksim, ar pirkumiem nolēmām nesteigties. Visu nolēmām atlikt uz vasaru, kad būšu kādā 7./8.mēnesī. Bet sapņojām jau tad.

 

 

Vārdiņa izvēle

Līdz pašai dēliņa dzimšanai izvēlētais vārds tika turēts noslēpumā. Bet vārdiņu izvēlējāmies visai ātri – jau trešā grūtniecības mēneša beigās. Protams, izvēlētais vārds vēl tika apspriests, par spīti pārliecībai, līdz pat dēliņa nākšanai pasaulē.

 

Tagad varianti, ko it kā biju izvēlējusies par labu esam, ne visai patīk, bet par savu izvēli par labu Artusam, esam ļoti apmierināti.

 

Ieskats vārdiņos:

Meitenēm tie bijuši: Roberta, Lolita, Simona, Anitra, Maija, Elvita, Ramona, Rūta, Arta, Loreta.

Puikām tie bijuši: Artuss, Gvido (vienīgais vārds, kas no kalendāra vārdiem patika arī vīram kaut cik), Anrijs, Bruno, Rainers, Edgars, Rodrigo, Mikus.

Mēnešiem ejot, vārdu sarakstiņš tika saīsināts, svītroju ārā, pierakstīju klāt, kāpēc izsvītrots utt. Piemēram, tāpēc, ka kāds no draugiem ielicis bērnam tādu vārdu, vai arī – vārds ar kaut ko ļoti asociējas.

 

Garastāvokļa svārstības

Tās sāka piemeklēt mani jau ceturtajā grūtniecības mēnesī. Man vienmēr bija šķitis, ka tieši mani šī problēma nepiemeklēs. Vēl ilgi nevarēju atzīt sev, ka tas viss grūtniecības dēļ. Ļoti dusmīga paliku, ja kāds katru manu sadusmošanās reizi novēla uz grūtniecību.. Vīrs prata uzlabot omu ar vienu vienīgu teikumu: ”Bēbim  iet labi, ja mammītei iet labi..”

 

Toksikoze

Toksikoze? Kas tā tāda? Un lūk šeit es varu teikt – mans jaukais moments – man tādas vispār nebija visu grūtniecības laiku. Skaidrs, ka tās iztrūkums ļāva man tikai pilnvērtīgāk baudīt šo skaisto laiku – gaidības.

 

Puncis sāka augt un būt pamanāms ļoti ātri. 3.mēnesī būdama nopirku 3 jaunas bikses, bet jau 4.mēnesī nevienām nevarēja aiztaisīt pogu.. No piektā mēneša vienīgās bikses, kas derēja, bija grūtnieču bikses.

 

Liels notikums man bija arī Mātes Pases saņemšana. Uzreiz šķita – nu tiešām, tiešām viss notiek. Ar tādu apliecinājumu somiņā jutos patiešām lepna.

 

Šķita – pavasaris plauka manī.

 

Nevarēju sagaidīt oktobri, šķita – vēl tik ilgi, tik ilgi.. Sapņoju par to, kurā datumā bērniņš piedzims, kam būs līdzīgs..

 

 

Bērniņa dzimums

21.04.2009. „Kolosāli! Kā es gaidīju šo dienu! To pat aprakstīt nav iespējams! Tāds satraukums un gaidas. Kad beidzot biju USG kabinetā, tas viss aizmirsās. Es tā biju noilgojusies ieraudzīt savu mazo. Tik ļoti cerēju uzzināt, kas gaidāms (kaut gan tik agri ne vienmēr to ir iespējams jau zināt). Mazais bija dikti kustīgs, te rokas saliektas, te tver kāju, te rokas taisni izstieptas, kājas šaudījās uz visām pusēm – tad saliektas ceļos, tad taisnas paceltas uz augšu, dupsi uz leju sēdēja tā saucamajā tūpļa guļā. Kad daktere mazo bija izmērījusi, tika veiktas pirmās bildes, un es, guļot un vērojot kustīgo bēbi, nodomāju, ka to, kas viņš ir, uzzināsim laikam nākošajā USG, bet pēkšņi – mazais ņem un apgriežas riņķī negaidīti, ieņemot pareizo guļu – ar galviņu uz leju, klusuma brīdis.. Un daktere saka: ”Izskatās, ka būs puika”, uz ko es satraukusies spēju vien pārjautāt: ”Ja?”, daktere paskatījusies monitorā vēlreiz saka: ”Tā kā viņam ir kaut kas starp kājām, varu teikt, ja man pieliktu šaujamo pie galvas un jautātu, kas gaidāms, es noteikti teiktu – puika!”.

 

 

Jā, šai dakterītei vienmēr bija laba humora izjūta! :) Tātad – jau 15.nedēļā zināju dzimumu. 20.nedēļā, kad biju Rīgā uz USG, tas apstiprinājās.

 

Es lidinājos septītajās debesīs. Katru dienu, visu laiku. Es sev šķitu neizsakāmi skaista, jutos ļoti pašpārliecināta un laimīga. Visu grūtniecības laiku.

 

Vīrs vienmēr bija vēlējies meitiņu, es dēliņu. Šoreiz dēliņš. Skaidrs, ka ģimenē gaidīts bija ikviens – neskatoties uz dzimumu. Bet vīram solīju kādreiz dāvāt arī meitiņu! :)

 

Jau maija beigās es izskatījos kā liela kamene. Stenēdama nācu no darba, katru dienu, kad mazgājos, vēroju augošo punci, kurā pukstēja dzīvība. Daļa no manis, daļa no vīra. Nespēju pat iedomāties, cik liels būs vēders 9.mēnesī.

 

Vīrs bija sācis rosīties pa virtuvi, pārlīmēja tapetes, kur tās trūka, krāsoja sienas. Arī vannas istabā pārkrāsoja sienas un trubas. Tā gaidīja viņš, sakot: „.. bēbim patiks ienākt sakoptā mājā.”

 

Pirmajos jūnija datumos sajutu tā pa īstam bērniņa kustības. Respektīvi – tad beidzot bija pārliecība – jā, tas, kas tur notiek, ir bērniņa kustības. Sajūta, protams, fantastiska. Katru reizi, kad to jutu, neapzināti smaidīju. Gribējās paijāt, glāstīt punci. Kā teikt – „Paldies, dēliņ, ka mammai dod par sevi ziņu!”.

 

 

Svars

Svarā pirmajos 5 mēnešos ņēmos samērā maz – nu kādus 2-3kg, pa visu šo laiku, bet laikā no 5.līdz 6.mēnesim, pieņēmos pa 4kg!!! Un tā bija arī nākošajā un aiznākošajā mēnesī, pēc tam gan vairs ne.  Augošais svars nebūt netraucēja baudīt jauko vasaru!

 

 

{pic:1}

 

 

Strijas

 

Sestā mēneša beigās, par spīti tam, ka jau no 12.nedēļas lietoju pretstriju eļļas, sānos sāka parādīties strijas. Protams, grūtniecības beigās, man bija jau zebras puncis :). Bet es par to nepārdzīvoju, tas ir tā vērts.

 

 

Tūska

Jūnijā parādījās arī tūska kājām. Nenēsāju vairs zeķes, staigāju tikai ar iešļūcenēm, un visu vasaru tie bija vienīgie mani apavi, jo nevienus citus kājās dabūt nevarēja. Vīrs nopirka kājām masažieri no koka, tad nu katru dienu kājas atpūtināju vēsā, relaksējošā vanniņā, pēc tam tās masēju uz masažiera.

 

Man patika, ka visu grūtniecības laiku punci ar lepnumu „nesu” ne tikai es, bet arī vīrs, un mūsu ģimenes, kas bija lepni par gaidāmo cilvēciņu.

 

Kad jūlijā gāju „dekrētā”, sākās manas laimīgās – suņa dienas. Vienīgais, tā kā mierā nekad nebiju varējusi nosēdēt, viegli nebija – visu laiku gribēju būt aktīva, gribēju kaut kur braukt, iet, skriet, rāpties..

 

 

{pic:2}

 

 

Rokām noņēmu gredzenus, tos jau tad knapi varēja noņemt, pēdējos grūtniecības mēnešos kādu no tiem uzspraust pirkstā bija neiespējami.

 

Krampji.

Ap septīto mēnesi man sākās trakās naktis – pirmām kārtām, gulēt jau nekādi vairs nebija ērti – gulēšana uz sāniem mani bija nomocījusi, sāpēja sāni, dūra mugurā utml. Bet tie krampji.. Neskaitāmas reizes pamodos raudot, vīrs naktī  mierināja, žēloja mani. Pati jutos nožēlojami. Protams, kad pienācis jau bija rīts- sākusies jauna diena, nekādi krampji vairs nebija prātā, lai gan kājas no krampjiem bieži arī pa dienu sāpēja.

 

Es smejos, kā esmu rakstījusi dienasgrāmatā –

„.. sajūta tāda, ka bikses kāds ar ūdeni pielējis. Fui! Svīstu kā ruksis, un kājas tūkst.. Tās līdzinās elektrības stabiem, potīti vairs neredz..”.

 

 

{pic:3}

 

 

Visu grūtniecības laiku literatūru par bērnu audzināšanu lasīju gan es, gan vīrs. Visur – internetā, grāmatās, žurnālos. Ja atradām ko nedzirdētu, jaunu, vienmēr dalījāmies. Tā es sajutu, ka arī vīram tas ļoti daudz nozīmē, ka viņš nevēlas būt tikai vērotājs no malas.

 

Kad biju jau 28.nedēļā, vīrs iegādājās dēlam ratus. Pirmā kariete :) Tad nu pats visu izpētīja, pārskrūvēja, pārmazgāja utt. Tas bija viens no viņa darbiņiem.

 

 

{pic:4}

 

 

Braukāju uz Tukumu arī uz pirmsdzemdību kursiem, bija interesanti uzturēties telpā kopā ar vēl daudzām punčainēm, dalīties, runāties. Ko ieguvu? Jaunas zināšanas, citu cilvēku pieredzi. Vairākām mammām šīs nebija pirmās dzemdības. Runājām par visu.

No 30.nedēļas man sākās trakā gulēšana. No rīta biju agri augšā, bet jau desmitos līdz pusdienlaikam atkal gulēju, tad staigājos pa svaigo gaisu, un, protams, pēcpusdienu atkal pavadīju miegā, un arī vakarā agri gāju gulēt, lai arī manam punča bēbim aktīvākais kustību laiks bija tieši tad, kad pati vēlējos gulēt :).

 

{pic:5}

 

 

{smallpic:6}

 

 

31.nedēļā mums sākās lielā iepirkšanās. Jau laikus biju izstrādājusi „plānu”- sarakstīju, kas TIEŠĀM nepieciešams gan man dzemdībām, gan pēcdzemdību periodā – man un mazajam. Izpētīju, kuros veikalos ko var dabūt, kur ir kādām precēm atlaides un šāvām uz Rīgu.

 

Iepirkšanās bija kaut kas burvīgs. Tik forši savam mazulītim bija piemeklēt visu. Tas radīja tādu īstu gatavošanās sajūtu un lika man saprast – LIELAIS notikums vairs nav tālu.

 

Protams, jau nākošajā dienā biju sakārtojusi savu dzemdību somu :D.

 

Vīrs skrūvēja dēlam kumodi, es pēc tam to piepildīju ar lietiņām un šķita- tūlīt jau būs.

 

 

{pic:7}

 

 

Kur tik mēs grūtniecības laikā nebijām, šķita – katru nedēļu kaut kur braucam. Gribējās taču vasaru baudīt beidzot par visiem 100%. Vienmēr taču darbs, darbs, darbs. Laika nav utt. Bet tagad – bērniņu gaidam. Vajag taču skaisti gaidīt.

 

 

{pic:8}

 

 

Rokdarbi

Pāris dienas pirms dēliņa nākšanas pasaulē izdomāju, ka vēlos mājās viņu vest no slimnīcas pašas darinātos tamborētos zābaciņos. Nu, protams, es aizrāvos – tapa 3 pāri zābaciņi un 2 pāri cimdiņi 3 dienās :D.

 

Zils ar baltu tika darināts īpaši īpašajai dienai

 

{pic:9}

 

39.nedēļa

„Pati jūtos pārsteidzoši labi, nekas neliecina par to, ka lielais notikums varētu tuvoties. Jau abiem saviem telefoniem kredītu esmu papildinājusi, lai, katram gadījumam, varētu visus sazvanīt. Zvanīju vīram, lai no aptiekas atved man dzērveņu tabletes, uz ko šis man: „Vai jau jābrauc?”.

 

Gatavi braukt mēs bijām katru dienu.

 

Un tātad.. 3.oktobrī ap deviņiem vakarā, kad jau nolēmu, ka drošvien tuvākajā laikā nekas nenotiks, skatījos TV, spēlējos ar kaķi, un pēkšņi – ceļos kājās un jūtu, ka man noiet ūdeņi.. Pašai tāds pārsteigums, vīram ari, īsti nezinājām, ko darīt, jo neliels apjukums. Zvanīju ārstei, jābrauc esot uz slimnīcu. Operatīvi somas tika nostieptas lejā, un jau bijām mašīnā. Ceļā man sākās sāpes..

 

4.oktobrī, dienu pirms manas dzimšanas dienas, plkst. 3:05 naktī sagaidījām pasaulē nākam savu brīnišķīgo dēliņu – Artusu, kurš piedzimstot svēra 3500g un bija 53cm garš!

 

Tālāk mūsu ceļš turpinās kopā!

 

 

{pic:10}

 

 

Dzīvība vienmēr ir brīnums! Un nav pasaulē nekā skaistāka par to, kā dāvāt tādu brīnumu kādam – dāvāt dzīvību!

 

Pastāsti arī TU par savu gaidību laiku, iesūtot savu stāstu! Labāko stāstu autori saņems dāvanas no Johnson's Baby! Vairāk par konkursu uzzini ŠEIT!