Pirms kaut ko teikšu par abu savu mīļumiņu sadzīvošanu , sākšu ar bildēm, tās izsaka visu- vismaz pagaidām.
Mīļi vai ne?
Kad domājām par otru bērnu , man šķita,ka trakākais būs Adriana greizsirdība ,jo viņš ir ritīgs mammas bērns.
Gaidot Denzīzi , viņš ļoti daudz laika pavadīja ar mani ,bet tai pat laikā visus lielos darbus darīja ar tēti. Centos viņu pieradināt,ka mamma būs blakus vienmēr, bet daudz ko darīt vairs nevarēs ,jo būs māsiņa.
Tomēr visu laiku iekšā bija bažas KĀ BŪS!
Un jāsaka ,ka ir pārsteidzoši labi. Jau rakstīju mēnesi atpakaļ ,ka mazie sadzīvo labi un Adrians nekādas greizsirdības scēnas nerīko. Man jau šķita,ka tas tik tā - pagiadām. Bet nu jau Denīzei būs trīs mēneši un vēl jo projām brālis pret māsu izturas godam.
Bija situācijas,kad Adrians tika salamāts un es biju nikna .Bet pievēršoties Denīzei protams smaidīju. Tad nu gaidīju ,kāda tad būs Adriana reakcija,ka mamma māsai smaida un mīļo ,bet uz viņu bļauj un dusmojas(lai gan pelnīti).
Viņš pienāca pie Denīzes, samīļoja, pasmaidīja , visas asaras pazuda un viss atkal bija kārtībā. Nezinu cik ilgi tāda feina attieksme būs no viņa puses.Jo apzinos ,ka drīz jau Denīze rāpos un ņemsies pa viņa mantām, iespējams kaut ko salauzīs un sajauks. Bet pašlaik šķiet ,ka viņš to visu tā mierīgi uztver. Vai tā būs arī turpmāk, tad jau redzēs. Bet šobrīd varu tikai priecāties,ka viņi tik jauki sadzīvo un man nav jāraujas uz pusēm. Denīze ir visu laiku ar mani un mēs ik pa laikam abas pieslēdzamies arī Adrianam. Un viņš neprotestē ,ka mamma nav tikai viņam ,bet esam mēs visi trīs.
P.S. par to kā jūtos pati ,veselu mēnesi diendienā esot ar abiem bērniem citā blogā.!