Bērnudārza gaitas sāktas...

Labdien!

Nu jau trešā nedēļa kopš mana meitiņa (1,10 gadi) iet uz bērnudārzu. Kā tas viss sākās, tālāk tekstā.

Auklei bija vajadzīgs atvaļinājums uz nedēļu. Bijām domājuši, ka tiksim paši galā vai māsīcu piesaistīsim, bet tā nu sakrita, ka nevarējām neko piesaistīt. Nekas cits neatlika kā privātais bērnudārzs, uz kuru tāpat no septembra būtu veduši. Kad sagaidīsim valsts bērnudārza rindu, nezinu, bet pieteicāmies rindā, kad mazajai bija mēnesītis.

Pirmajā dienā nebija raudāšanas, nedroši pabija rokās pie vīra, tad audzinātāja palūdza, vai drīkst paņemt, uz ko meita atbildēja "Labi", mēs ātri aizlavījāmies un pārējā laikā viņai gāja labi. Mums par pārsteigumu meita tīri labi uzvedās, neraudāja, kad gājām prom, atrada tādu pašu aktīvu puisīti rotaļbiedru, kārtīgi paēda, kā arī pagulēja. Varbūt par ilgu bija priekš pirmās dienas, bet sarunājām ar audzinātāju, ja nav kašķīga, tad lai dzīvojas ilgāk, ne tikai 2 h....

Otrā dienā pat nepaspēja vīrs zandales uzvilkt, kā jau meitene ieskrēja grupiņā pie bērniem.  Laikam daudz dod tas, ka mēs esam viņu "palaiduši" vaļā un apzinos, ka esam jau viņai mazliet apnikuši, viņai gribas bērnu sabiedrību.Naktī mazliet nemierīgāk gulēja, jo gribēja ielīst pie mums, lai gan pirms tam gulēja smuki savā gultā... Bet tas jau tā, saprotami.

Trešajā dienā meita esot ātri ieskrējusi grupiņā, bet mierīgas bija pirmās 10 min., pēc tam sāka meklēt vīru un prasīties audzinātājām opā, pa rokām dzīvojās. Pirmdienas audzinātāja brīdināja, ka tā varētu būt, jo ne otrdien, ne trešdien viņas nebija, bet pie viņas meita gāja labprāt.

Ceturtajā un piektajā dienā neiztika bez raudāšanas, bet tā pagāja tikai pirmās 5 - 10 minūtes (kamēr šķiršanās bija aizmirsusies), pēc tam meitene labi iesaistījās aktivitātēs, labi ēda un gulēja. Ar katru rītu grūtāk piecelties (pirmos 2 rītus ap 7 pati cēlās, pēc tam ap pus 8 nākas modināt).

Otrajā nedēļā sākumā raudāšana, pēc tam viss kārtībā. Jau no pirmās dienas turam bērnu līdz 15.00, pēdējā laikā līdz plkst. 16.00 (paēd launagu un mājās). BET problēmas sākas, kad kāds no mums aiziet meitai pakaļ. Pirmās sekundes prieks mūs redzēt, bet pēc tam sākas kašķis, tracis (neļauj saģērbt), ja ko neļaujam (piemēram, paņemt cita bērna mantu), tad krīt gar zemi, raud... Audzinātājām lielas acis, jo pa dienu meita kā paraugbērns, bet vakarā un pārējā laikā mājās mūs VISPĀR neklausa, varam aizrādīt un teikt vairākas reizes, ko nedrīkst utt., bet tas viss viņai vienalga – saprast saprot, bet negrib dzirdēt.. :( Mājās pirmā pusstunda līdz pusotra ir raudāšana, skraidīšana no viena pie otra, neļauj paņemt rokās, samīļot...Paveicas, ja atrodam kādu nodarbi, uz ko pārslēgties un raudāšana beidzas ātrāk. Vai tas ir protests pret to, ka atstājam bērnudārzā, vai vecuma krīze vai arī šī laikmeta bērnu īpatnība??? Kad un vai tas viss pāries, jo mans mīļais bērns ir mīļš tikai tad, kad smaida un guļ, pārējā laikā viņu nepazīstu, viens neapmierinats mazulis. :(

No vienas puses prieks, ka bērns ir iejuties bērnudārzā, bet no otras puses skumdina viņas uzvedība pēc bērnudārza. :(

Kā Jūsu bērni iejutās bērnudārzā? Vai bija uzvedības pasliktināšanās?

Maija