Bērns mammas brunčos

Bērniņi ir dažādi, bet pēc kaut kādām darbībām var atrast līdzības. Es gribu padalīties pieredzē par tiem, par kuriem brīžiem šķiet, ka viņi no mammas neatdalīsies nemūžam.

Vienmēr esmu bijusi diezgan pakļāvīga bērna vajadzībām – viņš ir cilvēks, taču nav mazs pieaugušais, pieaugušais esmu es, tātad man jāpalīdz viņa gaitām šajā pasaulē. Līdz bērna velšanās apgūšanas sākumam viņa nomoda laiku pavadīju ciešā fiziskā kontaktā – vai nu nēsājot uz rokām, vai arī runājoties, kas nu konkrētā brīdī bērnu interesēja. Palikt viens viņš nevēlējās, pieņēmu – grib sabiedrību. Otrajā dzīves pusgadā, kad velšanās prasme bija apgūta un sākās pārvietošanās pa māju, šķita – nu gan mans bērns kļūs patstāvīgāks, būs man neliela atelpa, kad tas nepieciešams. Liels bija mans pārsteigums, ka nekas viņu tā īsti neaizrāva. Jā, viņš kustējās pa māju, bet man vajadzēja būt tuvu blakus. Rotaļlietas – ne no veikalu plauktiem, ne arī virtuves skapīšiem – īsti viņu neinteresēja. Vienīgais, kas viņu interesēja, lai esmu blakus un sarunājos ar viņu. Nu labi, esmu mamma, vai gan man grūti bērnam būt nepārtrauktā tuvumā, tas taču izveido tik ļoti nepieciešamo saikni, kuru vēlos. Atceros, kā Bēbīšu skolā ap bērna 9 mēnešu vecumu, kāda mamma, kam puika vien mēnesi vecāks, izbrīnas pilnā balsī man jautāja „Kā? Viņš vispār nespēlējas viens pats?! Manējais gan! Es daru savas lietas, viņš dara savas!”

Pienāca gada vecums un par bērna spēju būt jau patstāvīgākam liecināja patstāvīgā staigāšana. Nu gan būs viegli – bērns staigās, visu pētīs un man būs vieglāk viņa nomoda laikā. Kā tad! Atlika man neskatīties, ko viņš dara vai pat aiziet darīt kaut ko, kas man vajadzīgs, sākās lielā bēdāšanās (un bēdājas viņš ļoooti skaļi). Tā nu es turpināju ēst gatavot ar gadīgu bērnu uz rokām, jo īsti jau nebija izvēles – ēst vajadzēja visiem. Tuvojās siltais laiks, gaidīju kādas izmaiņas tad, bet nekas nemainījās, jo rotaļlietas bērnu neinteresēja vēl joprojām, ja piedāvāju kādu rotaļu, tā interesēja vien minūti, tad nāca man klēpī čīkstēt. Brīžiem jau bija tāda neliela nesaprašana – kā tas ir, ka es nespēju atrast neko, kas bērnu interesētu. Ja tā atskatās, viņu interesēja būšana laukā, tikai tur ar viņu īsti nevarēja sarunāt drošu atrašanos, tā kā skrēja, kur acis rāda, nemanot tādus „šķēršļus” kā citi cilvēki, lieli priekšmeti un braucošas automašīnas. Bērnu laukumā patika visur kāpt, šļūkt pa slidkalniņu, kāpt pa trepēm, jā, arī mājās šādas darbības veikt patika, izņemot slidkalniņu, jo tā vienkārši mājās nav.

Sanāca tā, kā sanāca – nonācām pie neirologa bērna 1,5g vecumā. Kad kā problēmu nosaucu bērna nespēju spēlēties pašam, viņa pasmaidīja un teica, lai paskatos, ko mans bērns šobrīd dara. Viņš kabinetā bija piegājis pie izlietnes, paņēmis dakteres roku krēmu, to atskrūvējis un grasījās izspiest, paralēli likdams tūbiņu izlietnē. Neaudzināts bērns? Daktere man paskaidroja, ka viņš ir ļoti attīstīts bērns, vienkārši viņu rotaļlietas neinteresē, viņam vajag taustāmas mantas un taustāmas darbības, šeit nerunājot par virtuves katlu un karošu došanu. Tā kā visu laiku bijām ciešā fiziskā kontaktā, viņš bija redzējis pilnīgi visu, ko es daru, zināja, kādas darbības tiek veiktas vannas istabā, virtuvē, tieši tās un ne citas viņu interesēja – nevis tukša bakstīšanās pa katlu ar karoti, bet reāla ēdiena maisīšana un grozīšana uz pannas (traki nedrošas darbības), nevis pareizās formas klucīšu bāšana attiecīgās formas caurumiņos, bet poda tīrīšanas birstes ņemšana un poda tīrīšana. Tiku apgaismota, ka bērna prasmes atbilst vecumam un pat vairāk, tikai viņam nav jēgas pirkt nekādas mantas, jo viņa temperaments ir tāds, ka bērnu varētu saukt par virs normas aktīvu.

Viegli man ar viņu bija motokrosā – viņš kāpelēja iekšā-ārā no piekabes, pakāpdamies te uz benzīna kannas, te uz pieslieta dēļa, kāpelēja augšā-lejā no tēta kvadracikla, sēdēja tam virsū, spaidot pogas, kloķīšus un rūcot un kratoties, šī bija viņa mīļākā rotaļa jau no gada vecuma.

No pusotra gada vecuma sākām apmeklēt Mazuļu skolu, kurā notiek rotaļu veida dejošana, dziedāšana, arī veidošana, zīmēšana, līmēšana. Nu, lūk, tā pirmā daļa viņu interesēja ļoti, veicamās darbības atbilstošās dziesmu vietās apguva ātri, taču otrā daļa, kas bija sēdēšana uz vietas un kaut kāda knibināšanās, neiepatikās līdz pat skoliņas beigām pirms vasaras brīvlaika.

Atgriežoties vēl pie virsrakstā rakstītā par bērnu mammas brunčos – kad un vai vispār viņš izlien un palaiž vaļā? Mana kaimiņiene, divu bērnu mamma, kam lielākais ir skolas vecuma, šķiet, 8-9 gadi, mazajai – 3 mēneši, saka, ka nekad, nu labi, nevis nekad, bet ilgstoši, ja palaižot garām to mirkli, kad bērns grib būt patstāvīgs, bet lielu rūpju un pieraduma dēļ to nepamana un neatļauj. Tad nu mācoties no citu padomiem, sākoties bērna vēlmei visu darīt pašam (1,9g vecumā), es iespēju robežās, kur tas neapdraudēja viņa veselību un dzīvību, ļāvu visu darīt. Protams, ģērbšanās nereti mums aizņēma pusotru stundu, pat laukā reizēm neizgājām, jo viņš pie -15 laukā gribēja iet ar cepuri, šalli, zābakiem, maiciņā un pliku dibenu, bet noteikti pozitīvākais bija – neko nesakot, pats sāka iet uz podiņu, tad mazo podiņu paņēma, aizgāja izliet lielā podā, nospieda pogu un podiņu atnesa vietā (mums tas pagaidām stāv istabā).

Nu jā, par to spēlēšanos pašam… Sāka! Ap 2 gadu jubileju pamanīju, ka bērns vakaros mēdz pat 15min nospēlēties viens pats. Kad jau 2 vakarus pēc kārtas šo pamanīju, šādos brīžos centos neiejaukties, neuzrunāt bērnu. Lai cik jocīgi tas nebūtu, viņš sāka spēlēties pēc tam, kad sāka interesēt multfilmas (līdz 2 gadiem mēģināju rādīt, bet neinteresēja). Viņam ir mīļākās multfilmas, kuras palūdz noskatīties, es neliedzu, jo esmu novērojusi – viņš pasēž un paskatās, kad atrašanās uz vietas apnīk, dodas pats spēlēties. Vai nu viņu interesē rotaļlietas? Jā, interesē! Moči, traktori, automašīnas un plaukstas izmēra dzīvnieciņi, kuri ar šiem transporta līdzekļiem pārvietojas. Viņš savā nodabā šo rotaļu laikā kaut ko runā, stāsta, bet es turpinu censties viņu netraucēt. Šādas nodarbes no 15min pirms 2-3 mēnešiem nu ir pāraugušas spējā nodarboties līdz pat pusotrai stundai, mani neiesaistot. Nē, nu nav tā, ka viņš par mani aizmirst – apmēram reizi pusstundā viņš atnāk pie manis, apķeras ap kaklu, saspiež mani un sabučo, tad dodas atpakaļ savās gaitās. Tagad es tiešām jūtu, ka esam 3 ģimenes locekļi – bērns, es un vīrs, nevis vīrs un tāds interesants veidojums no 2 ķermeņiem mātes un bērna formā!

Par manis laišanu ārpus mājām bijis tā – no 5 mēnešiem kategoriski atteicās iet pie jebkura cita cilvēka, izņemot mani, vēl tēti atzina. Kad paaugās vēl, kļuva vēl trakāk, jo nu viņš spēja ne tikai bļaut, ja kur gāju, bet skriet pakaļ, paņemts klēpī, taisīt tiltiņus, ar rokām un kājām censties atbrīvoties, plūcot pieaugušā matus. Vai arī šis beidzās? Jā! No tā paša 1,9g vecuma, kad parādījās vēlme visu darīt pašam, ļoti spēji attīstījās vajadzība pēc citu cilvēku kompānijas. Ar mani un tēti viņam vairs nepietika. Nu, lūk, šobrīd ir situācija, ka atliek tik pateikt, ka dosimies uz kādu pasākumu, kur būs citi bērni un pieaugušie, lai bērns jau stāvētu pie durvīm un būtu gatavs doties. Ja pasaku, ka man jādodas prom, atnāk iedot buču un dodas atpakaļ pie savām darbībām.