Baiba Sipeniece – Gavare: „Vecāki ir piemērs saviem bērniem!”

Audzinot bērnu, vecākiem jāprot ievērot robežu starp pārlieku lielu visatļautību un disciplīnu. Uzzini, kā dzīves gudrības savām abām meitām māca TV raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece – Gavare! 

Rādi piemēru!

„Savs piemērs ir pats labākais! Ja tu bērnam saki: „Neēd istabā”, bet pati to dari, šis tavs aizliegums var nedarboties. Tas ir viens no noteikumiem.

Ir arī lietas, kas bērnam vienkārši ir jāieaudzina. Piemēram, lai viņš ir pieklājīgs pret vecākiem cilvēkiem. Tomēr arī tas ir jādara uz kaut kāda fona – bērnam jāredz, ka viņa vecāki ir žēlsirdīgi, ka viņi ir spējīgi piedot un palīdzēt. Bērni jau nav nekādi akmens gabali, kuros viss jāiecērt ar ciršanu, viņi ir ļoti elastīgi!

Ja es saku – nedrīkst lietot rupjus vārdus, manas meitas to zina, jo viņas nedzird, ka mēs paši tādus sadzīvē lietotu. Ja tu lūdz, lai bērns pareizi izsakās latviski, tad tev arī pašai šī pareizā latviešu valoda ir jālieto, nejaucot – ka un kad lietojumu. Savukārt, tad, kad mazs bērniņš kaut kādus vārdus izrunā nepareizi, par tiem īpaši nevajadzētu sajūsmināties, bet gan pastāstīt, kā būtu jāizrunā pareizi.

Katram bērnam der cita metode

Protams, ka bērnam uznāk tādi pārbaudīšanas periodi, kad viņš pārbauda, cik vecāks ir izturīgs. Tad gan es, iespējams, pielietoju metodes, kuras modernajā audzināšanā, varbūt ir ne visai apsveicamas. Atzīšos, esmu bērnu novietojusi arī pārdomu istabā. Mūsu gadījumā tā ir veļas mazgājamā telpa, kur meita var aiziet un padomāt par izdarīto.

Ja mazākā meita ir iesitusi vecākajai māsai (lielākajai meitai ir pateiks, ka nedrīkst sist mazāku), protams, ka ne vardarbīgi, bet dažreiz esmu viņai uzsitusi pa rokām. Tad paprasu: „Vai sāp?” – „Jā, sāp,” viņa atbild. Tās ir ļoti retas un „asas” reizes. Tās negribētu ļoti izcelt, bet, katrā ziņā, ir ļoti iedarbīgas.

Ļoti jāņem bērna raksturs. Man piemēram, vecākā meita ļoti atšķiras no jaunākās. Kādas metodes vienai der, uz otru neiedarbojas nemaz. Tomēr pats galvenais teiciens, ko jācenšas iemācīt, ir: „Kā tu pret citiem, tā citi pret tevi!” Bērnam ir jāmēģina ieskaidrot, kādas būs sekas, ja viņš slikti, ļauni izturēsies, un mēģināsi darīt pāri citiem.

Kā jau teicu, pats svarīgākais, kas visu laiku ir jāatceras, ka vecāki paši ar savu piemēru nedrīkst rādīt bērnam to pašu, ko viņam ir aizlieguši, ko pieprasa, jo tad vārdiem būs pilnīgi tukša skaņa!

Galvenais ir ģimene

Mums ir tas veiksmīgais gadījums, un mēs paši savām meitām esam autoritātes. Protams, gadās, ka dažreiz mājās tiek atnests kāds asāks vārds, bet tad jāņem vērā vecuma īpatnības! Skaidrs, ka bērnudārzniekiem, līdz kādiem sešiem gadiem, būs „čura”, „kaka”, „pirdiens”, „dibens” – tie šajā vecumā ir smieklīgākie un jocīgākie vārdi. Un es savām meitām ļauju ar šo vārdu izjokoties! Protams, ir arī reizes, kad saku – īsti asprātīgi tas nav. Tomēr es saprotu, ka tas ir viņa – bērnudārznieka –vecums un, ka bērnam šie joki ir vajadzīgi. Kad meita šos vārdus izrunā un izspēlē situācijas, tad viņa atvainojas, ka tie ir viņas bērnudārznieka jociņi. Uzskatu, ka bērnam vajag paskaidrot, kas ir asprātīgi un, kas nav. Un viņi arī jūt. Bērniem patīk, ka par viņu jokiem smejas. Un, ja tie ir patiešām asprātīgi un, ja tas, ko viņš ir „atnesis” no bērnudārza ir komisks un smieklīgs, bērns jau redz, kā vecāki reaģē.

Bērnam jau kopš dzimšanas veidojas gan humora izjūta, gan asprātība, kas iet vienā solī ar gudrību. Un tad jau viņi klausās, par kādiem jokiem vecāki smejas, zina, kādas filmas viņi skatās, kādas izrādes apmeklē, un tā arī veido savu pasaules skatījumu. Viss jau ir saistīts ar to, ko bērns redz un dzird sev apkārt!  

Ja arī viņam ārpus mājām ir kāda slikta autoritāte, es domāju, ka galvenais cilvēkam dzīvē, tomēr ir ģimene. Ja viņam ar to ir paveicies, tad nekāda autoritāte skolā viņu nespēs spēcīgi ietekmēt. Ja ģimenē ir augsti kritēriji un bērns iziet to, ko sauc par dzīves skolu, viņš iemācās atbildību un labestību, kas, protams, iet roku rokā ar humoru un atpūtu – to, kā kārtīgi atpūsties. Bērnam ar to visu kopā ir jāuzaug, un tad arī viņam pašam radīsies sava dzīves uztvere un tradīcijas. Piemēram, bērns redz, kā vecāki svin svētkus, un, ja tajos nav tikai alkohola lietošana un „plika” dzeršana, bet, gan dziesmas, mūzikas instrumentu spēlēšana un dejas, tad viņam arī pašam gribēsies atrasties tieši šādos svētkos.

Arī tad, kad ir jāveic kāds darbs, mēs to cenšamies padarīt ne tikai par vergošanu, bet arī par tādiem kā svētkiem, piemēram, sarīkojam ābolu vākšanas svētkus!

Ir ļoti daudz un dažādas lietas, kuras darot pati, arī māci bērnam, kā vajadzētu.”

Līva Zaksa

Foto: TV3 publicitātes foto.

Kādas audzināšanas, un bērna disciplinēšanas metodes pielieto tu?