Esam atgriezušies no laukiem un tad nu gribēju pastāstīt, ko jaunu esam apguvuši.
Vislielākie sasniegumi jau laikam ir tas, ka jau piekto dienu, kad esam ārā, Adrians pats aiziet pie tuvējā koka, novelk bikses un pačurā. To viņš izdarīja jau Rīgā, kamēr es lasīju mantas, skatos, bērns stāv pie koka, velk nost bikses un čurā, pēc tam smuki uzstūķē bikses kājās un nāk, un saka: Adrians apčurāja kociņu!
Tā kā līdz dārziņa gaitu uzsākšanai ir palikušas vairs tikai dažas dienas, tad nu jau sākam par to regulāri runāt, lai mazais zina, ka drīz jau atkal jāiet dārziņā.
Un tad mēs vienā rītā dzirdam teikumu: "Mammai beigsies brīvdienas, Adrians ies dārziņā - savā darbiņā, mamma savā darbiņā!" Kaut ko tik gudru es vēl nebiju no viņa dzirdējusi. Mans dēls laikam kļūst liels.
Vēl viņš jau visām lauku tantēm varēja pateikt un parādīt: Adrians ir liels, Adrianam divi gadiņi!
Nu ļoti reti,jo es cenšos piepalīdzēt ar šad tad. bet vispār parasti baigi vēderu izgāž.😃
jā,jā man daudzi ir tā teikuši. Un blēņas ar viņam tādas mīļas😀;D
oi,ku dikti feini!
Tiešām laiks skrien ļoti ātri 😀
eee, super- malači!!!!🌷
mums gan šis process iet garām...😃