5 soļi izglītības kvalitātes uzlabošanā

Kāda varētu izskatīties Latvijas izglītības sistēmas nākotne? Cerīga, ja tiktu ieviests princips „nauda seko skolēnam”, mācību gads tiktu saīsināts, skolēni mācības uzsāktu 6 gadu vecumā, bet pabeigtu 18 gados un izcilajiem skolēniem būtu iespēja kļūt izciliem!

Māmiņu Klubs sarunājas ar privātās vidusskolas „PATNIS” valdes priekšsēdētāju, pedagoģijas doktori Zani Ozolu.

Vai var teikt, ka šobrīd Latvijas izglītības sistēmā ir krīze?

Nevarētu teikt, ka mūsu izglītības sistēmā ir krīze, drīzāk stagnācija. Atsevišķi rādītāji ir ļoti labi, un mēs zinām, ka latvieši ir ļoti gudri un spējīgi, bet kopumā izglītības kvalitātes līmenis Latvijā ir zemāks nekā gribētos.

Piemēram, Somijā, kura izglītības kvalitātes ziņā ir pirmajā vietā pasaulē, finansējums ir tieši 10 reizes lielāks nekā Latvijā. Tur viena bērna izglītošanai tiek atvēlēti 10 tūkstoši eiro gadā.

Skaidrs, ka Latvijā nekad nesasniegsim tik lielu finansējumu, bet tieši tādēļ esošo mums ir jāsadala daudz efektīvāk! Nevaram atļauties šo naudu šķērdēt, kā tas notika, palielinot skolotāju algas. Tā tika paaugstināta un vēlāk, kad valstī iestājās krīze, daudzus pedagogus no darba nācās atbrīvot, un viņiem izmaksāt milzu kompensācijas.

Kas izglītības sistēmā, pašreizējā situācijā būtu jāmaina?

Mani priekšlikumi par to, kas izglītības sistēmā jāmaina, jau gadiem ir vieni un tie paši! Pirmais, kas jādara, pilnībā jāievieš „nauda seko”, otrs – jāpagarina mācību gads. Es pilnībā piekrītu domai, ka mācības skolēnam jābeidz 18 gados!

Iznāk, ka jaunā sešgadnieku mācību programmas aprobācija Latvijā tika ieviesta tieši ar šādu mērķi – bērns no sešiem gadiem uzsāk skolas gaitas, mācās 12 gadus un 18 gados skolu pabeidz.

Man ar kolēģēm, kuras vada pirmsskolas izglītības iestādes, ir bijuši strīdi par to, vai uzsākt skolas gaitas sešu gadu vecumā bērniem nebūs grūti.

Es uzskatu, ka nebūs, ja tiks īstenota pavisam vienkārša rīcība: nepieciešams sakārtot izglītības sistēmu un nodrošināt konkrētajam bērnu vecumam atbilstošu vidi – tad arī neradīsies problēmas!

Tas, ka mēs to nespējam, jau atkal ir mūsu pašu iedoma. Francijā, piemēram, bērni skolā sāk iet jau no piecu gadu vecuma, un nedomāju, ka viņi mācās vienās telpās ar vidusskolniekiem!

Uzskatu, ka arī mēs to varam nokārtot.

Ko, jūsuprāt, dos mācību gada pagarināšana?

Strādājot privātskolā, man nepārtraukti jādomā, kā samaksāt par visu nepieciešamo. Brīdī, kad vasaras mēnešos skolotājiem jāizmaksā alga, tas ir ļoti sarežģīti.

Nav iespējams deviņus mēnešus naudu krāt, lai pēc tam trīs mēnešus uzturētu skolotājus!

Latvijā ar likumu ir noteikts, ka pedagogu atvaļinājuma ilgums ir divi mēneši. Tomēr uzskatu, ka tas ir par daudz – tā nav nevienā citā valstī!

Saprotams, ka pildot darba pienākumus, skolotāji „izdeg”, tomēr tā notiek ar daudzu profesiju pārstāvjiem! Tādēļ, pēc manām domām, sešu nedēļu atvaļinājums ir pilnīgi pietiekams.

Skolotājiem tiek maksāts par trim vasaras mēnešiem, kuros darbs ar skolēniem nenotiek. Viens mēnesis, kad skaitās – skolotāji strādā, patiesībā ir brīvs. Tikai atsevišķi pedagogi, kuri gatavo skolēnus eksāmeniem vai tos pieņem, ir darbā! Iznāk, ka lielai daļai skolotāju, vienu mēnesi alga tiek maksāta par neko. To nekādi nevar nosaukt par efektīvu finanšu plānošanu!

Turklāt, arī skolēniem brīvdienas ir par garu. Izņēmums ir bērni un jaunieši, kuri nopietni nodarbojas ar sportu vai mūziku, bet cik daudz ir šādu bērnu? Nereti ģimenēs bērni činkst: „Man nav, ko darīt...”

Arī mācību saturs atslogotos, ja 9 mēnešu vietā vielu apgūtu 10 mēnešos.

Kā jūs vērtējat to, ja kopējais mācību periods tiktu samazināts līdz 11 gadiem?

Domājot ekonomiskās un pedagoģiskās kategorijās, uzskatu, ka skolēnam 18 gadu vecumā skolu vajadzētu beigt, jo tad cilvēks jau ir pieaudzis.

Savukārt, ieviest izglītības sistēmā 11 mācību gadus nebūtu vēlams, jo Eiropas izglītības telpā pieņemts kopējais mācību ilgums – 12 gadi.

Līdz ar to, tas tikai noved pie loģiskā secinājuma, ka mūsu bērniem ir jāmācās no sešu gadu vecuma!

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka 18 gadīgajiem jauniešiem nebūs vietas darba tirgū. Bet tāpēc jau mums ir speciālisti darba tirgus jautājumos!

Latvijā sabiedrība ļoti novecojas – mums ir pārāk daudz pensionāru un pārāk maz to, kuri strādā. Tādēļ ir nepieciešami jaunieši, kuri strādātu.

Kādām jābūt vidusskolām, lai to absolventi spētu konkurēt uz iekļūšanu citu valstu augstskolās?

Izglītības līmenim ir jāatbilst tām prasībām, kuras pieprasa konkrētā izvēlētā augstskola. Protams, mēs to varam nodrošināt. Tomēr ir jābūt objektīviem – visās sabiedrībās ir izcili cilvēki – izcili bērni, un tāpat ir viduvēji un vāji, kuri nevar dzīvot bez citu palīdzības. Tiem visiem ir jārada apstākļi, lai izglītību viņi iegūtu maksimāli kvalitatīvi.

Vai Jums nešķiet, ka šobrīd Latvijas pamatizglītības sistēma ir „novienādota”, tajā trūkst individuālas pieejas, atbilstoši katra skolēna spējām un varēšanai?

Protams, lielā skolā būs unificēta mācību programma. Tomēr, ja līdz galam tiktu ieviests princips „nauda seko”, tad šīs lielās skolas savas klases varētu sadalīt vairākās grupās. Domāju, ka arī tagad daudz kur tā tiek darīts.

Ir jāsaprot, ka vienmēr būs gan labākas skolas, gan arī – vājākas. Tas ir loģiski.

Tomēr mums ir jāļauj izcilajiem bērniem kļūt izciliem! Viens bērns var ļoti labi mācīties, būt ambiciozs, tāds, kuru nebaida ne savstarpējā konkurence, iestājoties 1.ģimnāzijā, ne lielā skola. Turpretī, cits bērns, kurš arī ir ļoti gudrs, varbūt ir emocionāli vājāks un šādu nemitīgu konkurenci un spriedzi nespēj izturēt, tādēļ šādam izcilam skolēnam būtu nepieciešama mazāka skola, kurā mācīties.

Tomēr, ja Latvijā šādu „mazu skolu” pēc definīcijas nav, jo gluži vienkārši nav radīti nepieciešamie apstākļi, lai tās spētu izdzīvot, šī izcilā skolēna spējas kļūst par neizmantoto potenciālu. 

Ir gadījumi, kad skolēniem nepieciešama arī individuāla pieeja!

Kādos gadījumos, jūsuprāt, tāda vajadzīga?

Darbojos biedrībā „Līdere”, kur regulāri tiekos ar savām kolēģēm – uzņēmējām. Mums nereti izraisās diskusijas arī par izglītību. Viena no kolēģēm strikti apgalvo, ka savu bērnu nevēlas sūtīt mācīties privātskolā, jo uzskata, ka tajās pastāv siltumnīcas efekts. Trīs vārdos es nevaru atbildēt, bet esence ir šāda:

Iedomājies, ka tev ir daudz mazu sēkliņu un tu tās paņem un izkaisi dabā. Vai visas izaugs? Nē!

Un, ja nu tieši tavs bērns būs tas, kurš tur ārā aizies bojā?

Paraugoties uz to objektīvi, nav tā, ka pilnīgi visi bērni spēj izaugt ārpus „siltumnīcas vides”! Ir daudzi, kuriem jāpalīdz – viņus „jāaudzē” tik ilgi, līdz šie bērni paši, paceltu galvu, ir spējīgi iziet jebkurā vējā un nenolūzt.

Kādēļ, pēc jūsu domām, vecāki uzskata, ka viņu bērniem nav nepieciešami īpaši mācību apstākļi – šis siltumnīcas efekts?

Domāju, ka galvenokārt vecāki uztraucas par to, ka bērni, kuri uzauguši „siltumnīcas apstākļos”, tātad mācījušies privātskolās, izejot lielajā dzīvē, „nolūzīs”.

Tomēr tā nav!

Siltumnīcas augs, ja to nelaikā izmet no siltās vides, varētu lūzt. Turpretī, ja šo augu mērķtiecīgi audzē apstākļiem ārpus siltumnīcas, viņš izaugs stiprs un sagatavots jaunajiem apstākļiem. Galu galā tam ir daudz labu pierādījumu!

Līva Zaksa, www.maminuklubs.lv

Kādas pārdomas tevī raisīja šī saruna? Kādas ir tavas domas par „siltumnīcas apstākļu”, tātad – mazāku, privāto skolu nepieciešamību?