1. septembris mūsmājās

Nu arī Armands (3 gadi) ir izaudzis līdz tam vecumam, kad sākam bērndārza gaitas...

Viss sākās ar maija sākumu, kad mums paziņoja, ka rinda beidzot sagaidīta. Tad nu visu vasaru dēls gaidīja kad tad varēs doties uz bērndārzu. Bijām arī vairākas reizes pie vadītājas, kārtojām papīrus, apskatījām rotaļu laukumu, bet ne telpas.

Jau 1. septembra priekšvakarā Armands bija "kaujas gatavībā" - bija jau sameklējis savu mīļo lāča mugursomiņu, jau salicis mašīnas, ko ņems līdz.

Pati svētku (mums tā bija svētku diena, jo pirmajam bērnam pati, pati pirmā skološanās iestāde) diena sanāca vienā skriešanā - no rīta saģērbāmies (jāsaka, ka dēls izskatījās svešs, uzvalciņā un ar šlipsi), bet sanāca mājās nočammāties mazliet par ilgu un bija vēl jāpaspēj pie vecmammas pēc puķītēm. Es pat nepaspēju uztaisīt nevienu fotogrāfiju. :D Kad aizbraucām uz bērndārzu, tad vadītāja mūs aizveda uz grupiņu, iepazīstināja ar audzinātāju. Paspējām knapi pārvilkt apavus un atvadīties, ka audzinātāja dēlu jau zibenīgi paņēma iekšā grupiņā un es paliku aiz aizvērtām durvīm (vadītāja jau mani par to brīdināja - tas tamdēļ, lai bērnam ātrāk mamma aizmirstās.. ka bērns tiek atvests un atstāts svešā vietā, pie svešiem cilvēkiem). Nu neko.. braucu uz māju pusi, pa ceļam vēl steidzot sagādāt nepieciešamās kancelejas preces dārziņam.

Mājās bija jokaina sajūta - klusums un neziņa, ko iesākt. :D

Tad beidzot pienāca pakaļ braukšanas laiks (pirmās dienas sarunājām tik līdz pusdienslaikam).. Aizbraucu un izrādās, ka bērniem vēl pusdieniņas jāpaēd. Labi, pagaidu. Pēc tam bērni tiek vesti uz roku mazgāšanu un tualetes apmeklējumu pirms miega (tie, kas paliek uz visu dienu), Armands pēc tam pienāk pie manis, samīļojamies.. prasu vai brauksim mājās, viņš saka: "Vēl nē. Es iešu vēl ar bērniem paspēlēties." Kad pateicu, ka bērni ies gulēt, tad bija ar mieru braukt mājās. Mani priecēja fakts, ka dēls visu tik viegli uztvēra (godīgi sakot, es tādu bērndārza sākumu arī cerēju sagaidīt). Vakarā, mājās visiem pēc kārtas stāstīja ko darījis un ko ēdis dārziņā.

Nākošajā dienā gan no rīta ne īpaši gribēja braukt, bet tas tamdēļ, ka pa TV rādīja multenes un tās nācās izslēgt. Bet kad teicu, ka brauks pie bērniem, tad viss bija kā vajag. :)

Dārziņā, noģērbām slapjās drēbes un novilkām zābakus, Armands ātri atvadījās un pats iegāja grupiņā. Pa durvīm redzēju kā ieiet bērnu barā, ar visiem sasveicinās un pēc tam arī pie audzinātājas un auklītes - samīļoja un sabučoja.. viņas tik nopriecājās, cik feins un mīļš bērns. :D

Pusdienslaikā atkal biju pakaļ. Viss kā vajag. Tikai audzinātāja man teica, ka Armands nemākot pats bikses novilkt, par ko nobrīnījos! Mājās visu dara pats, par džinsa kombinezonu māk uzvilkt! :D Pēc tam, kad dārziņā šitā apčubināts, mājās arī gribēja, lai eju līdz uz wc un palīdzu - bet nē.. neļaušu viņam "atkrist" atpakaļ attīstībā un prasmju apgūšanā. :)

Visā visumā, esmu ļoti apmierināta un gandarīta, ka mums tik viegls bērndārza gaitu sākums! Redzēs, kā būs nākošajā nedēļā, kad mēģināšu atstāt uz visu dienu...

Anita