Pirms šī bloga ievietošanas ļoti ilgu laiku domāju darī to vai varbūt tomēr nē. Tomēr nolēmu, ka tas ir jādara. Stāsts ir no bēdīgo sērijas, tas ir kaut kas, kas manu dzīvi mainīja pilnībā.  

Tas notika 2008.gadā, mazajam bija 1.1 gadiņš, kad beidzu viņu barot ar savu pieniņu. Tad arī viss sākās, manas dzīves murgs. Beidzot barot mazo, es paliku stāvolkī, par ko es protams uzzināju tikai pēc diviem mēnešiem. Uzzinot protams devos pie daktere, tik laimīga, ka dēliņam būs māsiņa vai brālītis. Daktere izmeklēja, teica, ka viss labi, analīzes arī labas.

Tas bija jau maijs, un nu jūnijā bija pirmā reize usg. Un te nu bija, daktere saka, ka nevarot notvert mazajai galviņu. Tieši tā - meitiņa, viņai nerādot. Jānāk pēc divām dienām skatīt atkārtoti. Atnākam ar vīru otro reizi atkal tas pats. Daktere tik aizbildinās ar to, ka laikam viņas usg aparāts esot par švaku, nolemj mani nosūtīt uz Rīgu pie speciālista, ko arī izdaru.

Aizbraucu pēc Jāņiem pie Dakteres uz USG Rīgā. Tur mani apskata un pasaka: sazinieties ar savu dakteri. Uz jautājumu, kādēļ un, kas ir noticis, man neko neatbild. Sazinos ar dekteri, vienīgais, ko man pasaka, ka sestdienas rītā, lai uz 9.00 esmu pie viņas. Aizejot pie dakteres man paziņo, ka nekāvējoties jābrauc uz dzemdību namu pārtraukt grūtniecību. Es jautāju kādēļ tā, kas ir noticis, man neko nesaka. Es viņai saku:  Jūs tak teicāt analīzes labas, viss kārtībā. Es viņai prasu, kā 5 mēnešu grūtniecību var pārtraukt, es tak jūtu kustības un viņu. Kas notiek?  

Pirmdienas rītā ar lielu somu un nosūtījumu devos tur, cerībā, ka notikusi kļūda. Mani uzņēma nodaļā, teica lai ejot pagulēt, vēl esot agrs, daktere atnakšot pēc 10.00. Labi devos uz ierādīto palātu gaidīt. Tā nu daktere atnāk un sāk man stāstīt, kas notics, ko man tagad darīs un kādēļ.

Kā izrādās, manai meitai ir problēmas ar smadzeņu attīstību un labākais, ko varot darīt, ir pārtraukt grūtniecību, jo tādi bērni neizdzīvo. Ka man neesot cita varianta, kā tikai tas. Tā esot tā saucamā Anencefālija.

Tad nu 2008.gada 1.jūlijā sākās mans murgs. Man sāka izsaukt makslīgās dzemdības, jo esot jādzemdē pašai, gluži kā īstās dzemdībās. Ka process esot nepatīkams un varot ieilgt. Tas atkarīgs no sievietes, citām tas notiek ātri, citām lēni pat nedēļām esot jagaida, kamēr sākās dzemdības. Tā nu mani pārbaudīja vai neesot klūdijušies ar diagonozi un tad sāka. Gaidīju trīs dienas, tad nu naktī uz 4.jūlīju man sākās dzemdību sāpes. Un jau 4.jūlīja pusdienas laikā viss bija beidzies. Es biju zaudējusi savu meitiņu pavisam.

Un jebkādas cerības līdz ar to. Daktere tikai noteica: labi, ka tā, jo tur tāpat nekā laba neesot. Es biju gatava sabrukt tur pat uz vietas, biju sagrauta. Pēc lielas devas antibiotiku mani beidzot palaida mājās ar piebildi, ka jānakot uz analīzem abiem ar vīru un, ka atbilde būšot novembrī. Tā nu es gaidīju atbildi. Uz to brīdi, kad sabruka mana tā sauktā ideāla pasaule vienīgā lieta, kas man lika justies labi bija mans dēliņš, lai gan tukšums man iekšā bija liels. Biju iestigusi depresijā un nekas man nelikās labs.

Ar visu grūtniecības pārtrauksanu sākās arī veselības problēmas, jo kā izrādās mana hormonālā sistēma bija ļoti smagi cietusi, lai to atjaunotu, esot japaiet laikam, bet ejot laikam jutu tikai to, ka palieku ar vien apaļāka un pieaug liekais svars. Daktere tik noteica, ka tas mainīsies, kad palikšu atkāroti stāvoklī, tā arī notika. Pienāca novembris un bija laiks doties pēc analīzēm un uzzināt visa notikušā cēloni.

Devos turp, kur man pateica tikai vienu, ka tā esot tikai un vienīgi Folskābes trūkums organismā, ka ginekalogam man esot vajadzējis nozīmēt dzert folskābi, tā kā laiks star grūtniecībām esot bijis mazs. Deva 6% iespējamību, ka tas varētu atkārtoties, nelietojot folskābi, bet 2% lietojot to. Tā nu viena vitamīna dēļ un dakteres nolaidības, biju zaudējusi savu bērnu.

Pēc trīs gadu pauzes, beidzot saņēmos un paliku stāvoklī, par ko protams priecājos. Bet visu laiku man bija bail, kaut nu viss būtu labi un viss kārtībā. Biju kā uz adatām. Domas nāca galvā dažādas, bet par laimi viss bija kārtībā un nu man ir puika. Divi dēliņi, kurus dievinu.  Es saņēmos uzrakstīt Māmiņu klubā šo stāstu ar domu, ka varbūt kādai māmiņai ir bijis līdzīgi un viņa varētu pastāstīt, kā viņa tam ir tikusi pāri. Jo vēl pat tagad rakstot, asaras birst.  

Tā nu esmu visu uzrakstījusi, ceru uz atsaucību un sapratni.