Drukāt
Atceros, ka bija 10.janvāris-sestdiena, kura bija jāatstrādā kā darba diena. Pēcpusdienā biju pierakstījusies pie savas ginekoloģes uz vizīti. Un, ne jau tāpēc, ka bija aizdomas par grūtniecību. Pierakstījos, jo ļoti sāpēja krūtis. Neizsakāms bija mans prieks, kad uzzināju iemeslu to sāpēšanai. Daktere man veica sonogrāfiju, kurā norādīja uz mazu punktiņu, no kura izveidosies cilvēciņš. Tajā brīdī mazais punktiņš manī dzīvoja jau apmēram 3-4 nedēļas. Momentā viss apkārt likās tik nesvarīgs un mazs. Man -nē-MUMS BŪS BĒRNIŅŠ!!!!
Jau februāra beigās man ar vīru un draugiem bija iepriekš ieplānots ceļojums uz Kanādu pie maniem radiem. Sākumā bažījos kā būs. Garš pārlidojums, pēc tam nedēļa Toronto, tad atkal lidojums uz Calgary, brauciens uz Rocky Mountins slēpot un zvejot augstu kalnos. Tas viss skan tik aizraujoši un bija tik ilgi gaidīts, taču grūtniecība uzliek pienākumus. Līdz pēdējam biju nolēmusi, ka neslēpošu, jo esmu- nu ļoti slikta slēpošanā- varētu teikt, ka esmu īstā iesācēja un baidos slēpot jau mūsu mazajos kalnos. Kad ieradāmies Calgary un bijām aizbraukuši uz kalniem- visi slēpoja, bet es sēdēju kafejnīcā un vēroju kā cilvēki izbauda ziemas priekus. Pagāja dažas stundas, bet rūgtums sirdī tomēr bija, jo biju plānojusi, ka noteikti šeit gribu slēpot-ne kuram katram ir tā iespēja slēpot Rocky Mountins. Pēcpusdienā sanācām visi kopā pusdienot- visi jūsmoja par to, cik super esot un tik foršs sniegs- klausījos un tomēr pateicu sev- es slēpošu.
Aizgāju uz slēpju nomu un iznomāju inventāru. Mans radinieks bija man kā skolotājs un visur ik uz soli slēpoja man līdzi un mācīja mani. Jāsaka, ka tik labu skolotāju, kas uz katrām aizdomām par to, ka varētu nokrist, pieslēpo klāt un noķer mani, atrast būtu grūti. Es izbaudīju slēpošanu 3 dienas un tiešām- es iemācījos to darīt. Un ticit vai nē- bet es gandrīz nemaz nekritu-un, kad kritu-tad tik viegli uz dupša- es domāju, ka tā bija psiholoģiskā aizsardzība. Tagad varu teikt, ka, pateicoties savam dēliņam puncī, esmu iemācījusies slēpot un darījusi to kopā ar viņu. Domāju, ka, ja nebūtu bijusi stāvoklī, visnotaļ slēpošanu nebūtu mācījusis tik akurāti un pareizi, kā to darīju sajā gadījumā.
Nākamā lielā lieta, kas mani sagaidīja pavasarī-bija augstskolas beigšana. Un arī šeit ir jāsaka, ka bērniņš puncī bija mans lielākais palīgs un motivētājs visu izdarīt tik labi. Visa pavasara garumā rakstīju savu bakalaura darbu, kuru gandrīz izcili aizstāvēju jūnija sākumā. Sapratu, kad piedzims dēliņš- man nebūs laika nekam citam un arī negribēsies domāt par studijām, tāpēc saņēmos, un par spīti lielajam darba un stresa apjomam manā pamatdarbā un nogurumam pēc darba, mēs kopā saņēmāmies un to izdarījām. Es tiešām savā izlaiduma dienā jutos dubultlepna!
Kad jūlijā aizgāju dekrēta atvaļinājumā, dienas likās, ka iet ļoti lēni un nevarēju vien sagaidīt septembri, kad satikšos ar savu bērniņu. Taču gribēju, lai ziemā mēs abi ēdam veselīgu pārtiku, tāpēc brīvajos 2 mēnešos pievērsos marinēšanas un konservēšanas zinātnei. Un jāsaka, ja senāk uzskatīju- ai, nopirkšu veikalā, tad tagad tiešām esmu priecīga, ka caur manu pienu, mans dēls saņem ēdienu bez liekiem E.
Ar šo rakstiņu un dažiem piemēriem tikai gribēju teikt, cik ļoti bērns lieliski motivē un liek saņemties. Un tas ir gan grūtniecības laikā, gan arī tagad, kad kopā esam jau gandrīz 5 ,5 mēnešus. Arī tagad mans mazais brīnumiņš man katru dienu liek apgūt kaut ko jaunu. Pašlaik mācos iepazīt pasauli rāpošanas pozā un cenšos apgūt piebarošanas māku, jo gribu savam bērniņam tikai un vienīgi to labāko.
...
Arii es martaa klussu par mammiiti savam pirmajam mazajam...
medēļas pēc izlaiduma piedzima meitiņa. Atsāku atkal
mēcīties, kad mazajai bija desmit mēneši un jāmācās
vēl divi gadi. Viegli nav, bet galā tieku.
grūtniecību un kopā ar bebi pabeigt augstskolu un ieguvu
bakalaura grādu. To atceroties, liekas, nu kā varēju tikt
galā, jo man bija jābraukā uz Liepāju
Malači tās māmiņas kuras ar to tikušas galā
mēnesi pirms mazā nākšanas pasaulē un 3 dienas pirms
tam vēl priecājos izlaidumā
karjera, tikai tad bērns.
- ar pirmo bērniņu puncī ieguvu autovadītāja
apliecību, ar otro, kuram tad bija 4 mēn., uzrakstīju un
veiksmīgi aizstāvēju bakalauru! Tagad labprāt mācītos
arī tālāk, tas nekas, ka bēbis mājās, taču šobrīd
tāda lieta kā finanses mani attur...