Vajag stipri ticēt.

Sākšu ar to, ka esmu caur un caurēm visīstākais nekriškāns. 

Bet pirms trīs gadiem, kad gulēju slimnīcā un neviens man nevarēja pateikt, vai mēs izdzīvosim,  mazulis un es, klusībā lūdzos Augstākos spēkus, lai varam sagaidīt katru nākamo rītu abi divi, dzīvi un veseli. 

Es apsolīju, ka tad, ja mēs abi tiksim līdz galam, dzīvi, veseli, tad es savu dēliņu nokristīšu.

 Puika pēc visas smagās grūtniecības un steidzīgā ķeizara  ir vesels kā rutks, arī man nekas nekaiš. 

 Jā, es savu mazo prieku un acuraugu nokristīju, Brīvticībā. Jo tā vienkārši vajadzēja. 

 Var jau gari un plaši par to izteikties, bet es uzskatu, ka cilvēks ir brīvs ticēt kādam augstākam spēkam un tas nebūt nav jāsauc par Dievu. Ir vienkārši jātic.