Un atkal jauns sākums

Ir šobrīd vēls. Tāds man pierasts, tomēr vēls. Sēžu virtuvē pie galda un domāju. Par šodienu un rītdienu. Par to, kas bijis un būs. 

Patiesībā, šajā brīdī gatavojos šīs sezonas pirmajai Online konferencei, kura atkal ik mēnesi būs kopā ar Jums, mīļās mammas, lai palīdzētu atbildētu uz jautājumiem un dotu iespēju mums būt kopā. 

Jāsāk rakstīt scenārijs, bet šobrīd to nedaudz atliku... jo sāku lasīt pirms vairāk kā trīs gadiem publicētos blogus.. Blogus, kuros dalījos ar savu meitiņas gaidīšanas un satikšanās pieredzi.. Aizkustinoši.. un tik silti, ka šīs atmiņas tik dzīvas. Nakts ir gara.. Vēl 6 stundas līdz rītam, kad atkal sāksies dienas skrējiens... Paspēšu visu :)

Meitiņai šobrīd ir vairāk kā 3 gadi, ir sācies atkal jauns bērnudārza posms, meitiņa tikusi pati pie savas istabas, esam ar vienu kāju jaunajā mājā - bernu istabas ir izremontētas, paši sēžam uz kastēm, bet kaut kā jau vairāk kā 10 gadus esam ģimene - un vēl joprojām kopā. Kāpēc vēl joprojām? Jo gājis ir visādi - esam plēsušies, atkal salabuši, mēginājuši pierādīt viens otram savu patiesību, tomēr kopā - audzinām 13 gadīgu pusaudzi ar ragiem un mazu dāmu, kurai tik ļoti negribas iet uz bernudārzu. Mums iet jautri. Atkal un atkal mācāmies no savām kļūdām - kāpjam uz grabekļiem un esam kādi esam. 

Pa so laiku, kopš TV ekrāns vairs nav mana ikdiena, ar visu mazo puncī un pēc tam jau ārpus tā ir iegūts bakalaura grāds, šobrīd, meitenes jau smej, ka to saucot par ''tukšās dzmedes sindromu'', esmu iestājusies universitātē un turpinu studēt maģistros.. Kāpēc es to daru? Kas to lai zina! Vienkārši gribu. Es daru kaut ko sev - un tas nu gan mums katrai ir svarīgi - visā mammu padarīšanā nepazaudēt sevi :)

Mani bērni ir mani skolotāji un neviens labāk neparādīs to, kas ir īstā dzīve, kā tā ir jābauda un jādzīvo.. Viņi zina, ko viņī grib, līdz mazākajam sīkumam un cīnās par to, līdz asarām. Bauda dzīvi. Pa īstam - tas, ko mēs tik bieži aizmirstam darī skrienot pakaļ kādām maldinošām un liekām vajadzībām. Jādzīvo taču šeit un tagad, jo kā pirms pāris dienām teica kāds ģimenes draugs - nevajag baidītie nomirt, vajag baidīties no tā, ka nomirsim nedzīvojuši.. un tā nu tas ir - dzīvojam - DZĪVOJIET -  vienas, gaidībās, kopā ar vīriem, berniem, suņiem un kaķiem, bet  tagad, nevis kaut kad, kad pienāks īstais laiks! Un galvenais - veidojiet mirkļus, glabājiet atmiņas - tās ir ne tikai jaukas, bet vērtīgas, kaut priekš mums pašām. Ik dienas kāds no mirkļirm spēs sasildīt.

Mēs tiksimies atkal, jau teicu - ka sen bija laiks ķerties pie scenārija, jo miegam atvēlētais laiks rūk ar katru klaviatūŗas taustiņa klikšķi, bet es vēl tikai mazliet - mazu drusciņu pakavēšos atmiņās un tad uzrakstīšu scenāriju, lai jau 4dien būtu ar Jums kopā!