Raidījuma vadītāja Ligita: Katras mammas izvēle ir PAREIZA!

Vai arī jums šķiet, ka laiks pārāk ātri steidzas? Vēl tikko gaidīju Emīliju, bet nu viņai jau ir seši mēneši. Vēl nesen aizvadījām dienas, slinkojot pa māju, bet nu ikdiena kļuvusi spraiga un piesātināta.

Un laikam jau tāpēc man pēdējā laikā bieži jautā, kā es varu visu paspēt - gan strādāt, gan audzināt 6 mēnešus vecu mazuli? Bet ziniet, es nemaz nevaru iedomāties citādāk. Nē, tas nav viegli, reizēm pat ļoti, ļoti grūti.

Gaidot Emīliju, ar nepacietību gaidīju, kad varēšu beidzot atpūsties un nedarīt neko. Sagaidīju. Sākumā tas šķita tik vilinoši - nav steidzīgo rītu, neizdzertas kafijas, nepabeigti darbi, sapulces, sastrēgumi... Tikai miers. Es un mājas. Kā jau katra grūtniece, arī es to biju iztīrījusi krustus šķērsus. Meitai uzadīju zeķes, cepures un pat šalli. Simtiem reižu pārcilāju viņas drēbes un mantas. Un ar katru dienu arvien vairāk gaidīju mājās Mārtiņu no darba. Un katra diena šķita arvien garāka un garlaicīgāka.

Kad piedzima Emīlija, šķita, ka viss mainīsies. Un, protams, mainījās. Bijām ieguvuši jaunas lomas - mamma un tētis. Mūsu dzīvē bija ienācis mazulis, kurš prasīja un prasa rūpes un atbildību. Pirmie trīs mēneši nebija viegli - Emīlija pa dienu gulēja ļoti maz un tikai rokās vai āra pastaigās, arī tagad nekas daudz nav mainījies. Un, lai arī dienas nebija vairs ne garlaicīgas, ne garas, tās bija kļuvušas ļoti vienveidīgas.

Jau būdama stāvoklī zināju, ka ātri būšu atpakaļ darba vidē. Un ne jau tāpēc, ka ļoti trūktu nauda vai gluži pretēji - gribētu strādāt vienkārši patikas pēc. Godīgi sakot, es pat nebiju īsti aizdomājusies, kāpēc es to daru, līdz brīdim, kad man to sāka jautāt.

Es strādāju kopš 17 gadu vecuma. Sajūtas, pirmo reizi saņemot pašas nopelnīto algu, bija neaprakstāmas. Sava nauda. Vairs nevienam tā nav jāprasa vai jāatskaitās, kur iztērēta. Es neesmu karjeriste, nekad tāda neesmu gribējusi būt. Tomēr es nekad neesmu atteikusi dzīves sniegtajām iespējām, kas ļauj augt, attīstīties un iegūt. Un te arī atbilde. Es joprojām gribu piederēt pati sev. Es gribu augt. Es gribu būt neatkarīga. Es gribu smelties dzīves dotās iespējas. Es gribu būt cilvēkos. Es gribu darīt darbu.

Es ļoti mīlu savu meitu. Vārdos neizsakāmi stipri. Bet es gribu turpināt būt arī pati sev. Sauciet to par egoismu, tomēr es nevēlos aizmirst savu iepriekšējo dzīvi, savu darbu un laiku sev. Tāpēc es varu būt ļoti pateicīga Māmiņu Klubam, ka man ir iespēja turpināt attīstīties un apgūt jaunas prasmes, iepazīt lieliskus cilvēkus un strādāt fantastiskā kolektīvā. Un to visu es varu darīt kopā ar meitu. Mūsu ikdiena ir kļuvusi dinamiska. Un man ir sajūta, ka diena atkal pieder man.

Protams, tas nav viegli. To zina ikviens vecāks, ka bērnam ir savas prasības un vajadzības. Un tāpēc es meklēju šo balansu, lai spētu piepildīt gan sevi, gan sniegtu nepieciešamo uzmanību un mīlestību savam bērnam. Un tikpat godīgi varu teikt, ka tas nebūtu iespējams bez tik saprotoša un atbalstoša vīrieša un ģimenes līdzās.

Nesen lasīju kādu rakstu, kurā bija minēts, ka katra mamma, izdarot kādu izvēli, izdara to pareizi. Neatkarīgi no tā, vai barojam mazuli ar krūti vai pudelīti, vai auklējam viņu pašas, vai tomēr algojam aukli. Ir tik daudz izvēles un tikai mēs pašas zinām, kā būs labāk. Labāk sev un mazulim. Un paldies Tev, mana mīļā Emīlija, ka esi tik komunikabls un smaidīgs žipčiks! Kopā mēs esam īsta komanda.