Negribu būt par slepkavu pret pašas gribu!

Priecājos, ka pavasaris tuvojas un gaišais diennakts laiks top garāks, citādi nudien nesaprotu ar kuru galu dažs labs domā.

Pa vakariem šad un tad iznāk braukt ar auto pa gaišām un ne tik gaišām pilsētas ielām, bet ļoti bieži gadās, ka kāds potenciālais pašnāvnieks, mēģina šķērsot ielu pāri šķērsām, pofig, ka tumšs un nav pamanāms, tas nekas, ka četrām joslām jālāčo pāri ar pietiekami intensīvu satiksmi. Un, ak jā, pilnīgi pofig, ka regulēta gājēju pāreja atrodas dažu desmit metru  attālumā.

Gaišā, sausā laikā jau vēl nekas, bet kad slapjš sniegs uz piesalšanas robežas, tad atliek vien sūtīt lūgšanas visaugstākajam ar vēlmi nekļūt par slepkavu pret pašas gribu, esot pie auto stūres!

Es nesaprotu, kur šie ļauži nesas. Vai tiešām ieekonomētas dažas minūtes sava laika ir tik būtiskas? Bet, ja nu tomēr sadursme notiks, vai nav žēl savas ģimenes un to, zem kura auto pakļūs? Un galu galā, ja jau reiz kāds ir nolēmis izdarīt pašnāvību, metoties zem auto, silti iesaku apdomāt efektīvākus pašnāvības veidus ar mazāku skaitu iesaistīto personu!

Foto no šejienes.

Māmiņas - reportieres, martā jūs gaida gardas balvas no Kāruma!