Mūsu Tētis!

Zinu ka šajā nedēļā visur lielais vārds ir TĒTIS, ir reklāmas un raksti, un man visa sejasgrāmatas (facebook) laika josla pilna ar sveicieniem un uzmundrinājumiem.

Godīgi, man liels prieks par to, ka šī diena tiek atzīmēta. Kad biju maza, domāju, ka tas ir netaisnīgi – māmiņdienu svinam ar tik lielu joni – bērnudārzā un skolā koncerti, visur ziedi, apsveikumi… Bet tētis? Kā ar viņu, kāpēc tikai mammām tas gods ticis. Tas jau nenozīmēja, ka tētis netika sveikts, tika. Zīmējām zīmējumus, devām bučas, dāvinājām smilšu kūkas un vēl, un vēl, ko vien mēs kā bērni varējām izdomāt. Tomēr netaisnības sajūta nepameta, un nu jau vairākus gadus arī pie mums šo dienu atzīmē. Tādēļ patiess prieks, ka manam vīram, mūsu tētim, varam teikt paldies ne tikai ikdienā, bet arī atzīmējot to svētku dienā!

Vīrieši neraud, tāds stereotips valda mūsu sabiedrībā, tomēr tieši asaras ir tas, kas mani spēj aizkustināt visvairāk. Manā skatījumā tas nevis iedragā vīrieša vīrišķību, bet to pierāda vēl vairāk. It īpaši brīdī kad vecmāte ielika Albertiņu Kārlim pirmo reizi rokās, viņš savu jaunā tēta titulu apzīmogoja tieši ar asarām. Mazais rozā kunkulis saķēra brašā vīra sirdi savās roķelēs un nav laidis to vaļā līdz pat šodienai. Šis īsais mirklis, kad bērniņš bija pirmo reizi tētim uz rokām un viņš vēras manī ar tik mīloši asarainām acīm, ir devis tik siltu un drošu mieru manā sirdī.

Ķēru pēc telefona, lai mirkli iemūžinātu, jo negribēju to laist vaļā. Un lai arī visi pasaules fotogrāfi brēktu tagad par bildes kvalitāti, man šī ir viena no mīļākajām mūsu ģimenes bildēm. Te ir piedzimis jauns tētis – mūsu Tētis!

Kārlis ir bijis mans balsts abas iepriekšējas grūtniecības, kad es biju emocionāls nervu kamols, kuram viss šķita slikti un nelaikā, un ka neesam gatavi, tā arī tagad gaidot trešo. Viņš spēj nomierināt un sniegt drošības sajūtu, ka viss izdosies. Vai es varētu būt tik laba mamma, ja man nebūtu blakus viņa? Šaubos, mēs kā tandēms varam viens otru iedrošināt un atbalstīt, pat brīžos kad viss šķiet sagruvis. Grūta bija tā vasara, kad sākās mūsu iepazīšanās ceļš ar autismu un es apbrīnoju Kārli, cik labi viņš saprata mūsu ģimenes lielās pārmaiņas – es iekšēji plosījos, bet viņš, kā tāds rāmis mani saturēja. Tagad, kad esam jau nedaudz norūdījušies, varu tikai teikt milzu paldies par sapratni un mieru, kādu viņš spēj dot.

Abi puiši tēti tur supervaroņa lomā, tētis var visu! Ar tēti kopā var izdauzīties tā, ka trūkst elpas. Tētis izkutina tā, ka esi izsmējies līdz kaulam. Tētis samīļo un spēj sniegt mierinājumu visnedrošākajos brīžos. Tētis ir tik interesants un viss ko viņš dara ir jāatdarina. Un tie brīži, kad tētis pārrodas mājās no darba. Sajūsma puisēnu acīs ir tik uzmundrinoša. Protams ka arī tētis ir cilvēks un ir dienas, kad nogurums ņem virsroku un mazie rakari netiek pie vakara rotaļām kopā ar tēti, bet atrod tēti dīvānā aizmigušu. Datorā klusi gulst bildītes, kur aizmidzis ne tikai tētis, bet dažkārt arī kāds no puišiem iritinājies viņam blakus. 

Alberts ar tēti ir atradis īpašu valodu un tikai tētis var būt tas, kas viņu spēj pierunāt uz lietām un nodarbēm, ko parasti darīt nemaz negribās. Nez kāpēc mamma var isztiepties un sarauties, kad jāpierunā uz vakara vannu, bet ar tēti tā lieta aiziet 2 minūšu laikā, tāpat ar nagu griešanu, ko Alberts īpaši neieredz.

Lai arī cik es te rakstītu garu šo penterīti, tomēr viens ir skaidrs, bez tēta mēs nekādi. Tādēļ paldies, paldies par mīlestību, drosmi, pacietību un mieru, ko Tu, Kārli, ienes mūsu ģimenē!

—

Rasa, Alberts Matejs, Viesturs Filips un punčabēbis