Tendenciozi, teiksiet? Nē - patiesi!
Mani ar Māmiņu Klubu saista saikne, ko nevar saukt par senu, bet pietiekami ilgu gan. Teju 5 gadi, kopš sāku sekot rakstiem šeit, jo 2012. Februārī uzzināju, ka gaidu savu pirmo bēbi. Tas bija laiks, kad bija ļoti svarīgi uzzināt katru sīkumu un niansi, kas skāra tēmas - grūtniecība, mazulis un 'parentings' kopumā. Ar laiku, ne tikai lasīju, bet sāku arī dalīties savā un savas ģimenes ikdienā. Dalījos kā rakstos, tā forumā. Mammojos forumā uz nebēdu un jutos pieņemta, saprasta, uzklausīta.
Lai arī pirmie gadi Māmiņu Kluba saimē bija rožaini, uzzinot, ka esi īpašā bērniņa vecāks bija trieciens, kura rezultātā nespēju vairs iekļauties mammu sarunās. Mans bērns bija un ir atšķirīgs, un katra reize, kad lasīju rakstus par to, ko kāds cits mazulis Alberta vecumā jau sasniedzis, smadzenes durstīja ar sīksīkām adatām. Skaudība? Nē - apziņa, ka iespējams Tavs bērns nekad to nesasniegs.
Kad Albetrs nespēja iekļauties bērnu dārzā, uzbliezu (līdz šim) pēdējo ierakstu MK. Pēc tam vairs nelasīju, nerakstīju ilgi. Jā - mani tarakāni galvā, protams. Bet tas nebija labi, ne man, ne sabiedrībai kopumā. Noslēgties un mālēt sev, citiem acis, ka VISS JAU IR KĀRTĪBĀ! Nope! Tas sagrauj, tas iekļauj 4 sienās un biedē. Tādēļ rakstu šeit un tagad, un atklāju savu dvēseli Jums kā uz delnas - neslēpjieties zem segas. Stāstiet, rādiet, runājiet! Parādiet, kāda ir Jūsu ikdiena ar īpašo bērnu.
Es izkāpu no savas komforta zonas un beidzot stāstu. Ir neizsakāma brīvības sajūta - kā elpot svaigu gaisu.
Mums var sekot līdzi kā šeit, tā manā blogā.
Padalies, ja esi īpašā bērna mamma, lai redz, lai lasa, lai dzird un saprot!
--
Rasa
Foto: Rasa Vītola