Alberts runā ar mums!

Pirmdienas rītā, braucot autobusā, Viņš ar skatienu ķēra katru sniegpārslu, kas slīdēja gar logu un, ik pa brīdim, priecīgi iesaucās “Snīgs!”. Ejam pa taciņu uz nodarbībām Gaiļos un viņš rāda ar roku uz kupenām un sauc ” eku Snīgs!”. Viņš runā. Zilbi pa zilbei, vārdu pa vārdam. Jā – tas nenotiek ātri, bet katru dienu šķiet, ka Alberts ir pakāpies mazu solīti uz priekšu. Visi tie “šausmu” stāsti ko savā galvā esmu izperinājusi pamazām aizpeld un iestājas miers. Vai tiešām tā mākonīša zelta maliņa, ko tik ilgi bijām gaidījuši?

Nav jau tā, ka līdz šim Alberts nebūtu runājis vispār, bet tomēr, tās bija zilbes un viņa sacerētas vārsmas, kuras mums bija nesaprotamas. Kā mazs ķīnietis, joprojām viņš dažkārt pieskrien un savā valodā burbulē, kaut ko interesantu klāstīdāms. Tu sēdi, skaties sava bērna acīs, mēģini ķert katru zilbi, ko viņš izsauc, lai censtos saprast sacītā jēgu.

[...]

Lasi tālāk manā blogā. 

Kādas bija Jūsu sajūtas, kad bērns sāk darīt lietas, uz kurām jau ilgi bijāt gaidījuši? 

Parunāsim?