Aizliegsim vai audzināsim?

Pēdējā laikā nācies lasīt ziņās vairākus satraucošus gadījumus - viens bērns sadzeras etiķi veikalā, cits izdzer tualetes tīrīšanas līdzekli, vēl cits apēd veļaspulveri. Kā universāli ģeniāls risinājums parasti tiek piedāvāts  -  AIZLIEGT tirgot!

Var jau aizliegt tirgot visu - sāli, cukuru, čipšus, končas, etiķi, piparus, visu sadzīves ķīmiju - bet vai tas nodrošinās drošu vidi bērnam? Pēc tam nāksies aizliegt adatas, nažus, dakšiņiņas (ar vienu dūrienu veseli četri caurumi!), galu galā šlipses, šalles un kurpju auklas (tajās var nožņaugties). Visus plastmasas maisiņus - jebkādus, jo var nosmakt, ja uzliek galvā un sasien ciet. Par līmēm un krāsām nerunāsim - tās vispār būtu tirgojamas uz speciālām atļaujām, un lietojamas sertificētu speciālistu klātbūtnē. Varētu turpināt un turpināt.

Varbūt vaina ir nevis bērnos, bet vecākos? Nevis aizlieguma neesamībā, bet vecāku nevērībā un nevēlēšanās savākt savu dzīves vidi un audzināt bērnu, nodrošinot tam drošu vidi?

Jā, es nesaprotu, kāpēc bērnu, kurš nav savaldāms bodē, ķer un grābj ko var, kamēt vecāki aizņemti ar produktu pētīšanu, neatrodas ratos piesprādzēts ar piecpunktu drošības jostu? Teiksiet- bērnam vajag brīvību! Nekā nebij - drošība ir pirmajā vietā, bet brīvība būs tad, kad mācēs uzvesties!

Kāpēc mājās bērnam pieejamās vietās mētājas sadzīves ķīmija, etiķis, ziepes, krēmi, kuri mūsdienās smaržo pēc augļiem un citas bērnam nelietojamas lietas sasniedzamās vietās, nevis plauktā aiz atslēgas?

Man šķiet, ka problēma ir nevis bērnos un aizliegumos, bet gan vecākos, kuriem būtu jābūt atbildīgākiem pret savu bērnu veselību un drošību un nevis jāmeklē vainīgie nez kur ārpusē - tirgotāji, ražotāji un valdībā, kura nav izdevusi kārtējo aizliegumu!

Bilde no neta.