Vai pēriens ir arguments?

Es neatbalstu pēršanu. Ja jau reiz ar šo diskusiju paceļam, tad varbūt labāk būtu meklēt problēmas risinājumu nevis vienkārši domāt par to kas notiek vai nenotiek mūsdienās. Es gribētu autorei pajautāt, ko tad darīt tiem vecākiem, kas bērnu per un uzskata to par normu? Kā reāli var mainīt viņu domāšanu? Es domāju, ka atbildēt uz šo jautājumu ir ļoti grūti. Jā, mūsu valsts piedāvā risinājumu- atņemot bērnus vecākiem, kuri ir vardarbīgi, bet vai tas ir risinājums sabiedrībai kopumā?
Ar savu komentāru noteikti negribu aizvainot autori, bet vēlos pateikt, ka vardarbīgiem cilvēkiem patiesībā ir vajadzīga palīdzība, un bieži vien šie cilvēki paši to nesaprot, un lielākā daļa , iespējams, arī to nekad nesapratīs.
Un cilvēku viedokļi, kas ir un kas nav vardarbība ir ļoti dažādi, cits uzskata, ka uzšaušana pa dibenu ar roku ir vardarbība, cits uzskata, ka tā nav vardarbība.

kā jau kkad iepriekš izskanēja līdzīgā diskusijā- ir gana liela starpība, vai bērnam tiek vnk pēriens ar roku pa dibenu konkrētā situācijā, vai bērns tiek ikdienā sists arī ar palīglīdzekļiem....

var jau te pārmest un savus nereāli pārgudros textus klāstīt- nekas nemainīsies. Katra no mums audzinās kā uzskata par pareizu konkrētam bērnam konkrētā mirklī.

Vienmēr ir besījis lasīt mistiskos ieteikumus, psihologu utml gudrīšu textus. Lasu un brīnos- kādam no viņiem vispār ir bijis bērns tuvāk par 100m??!! Kaut reizi mūžā?!

princesemince 21. Sep 2012, 15:43

ja to var atļauties saukt par metodi, tad tieši metodes absurdums ir tas, kādēļ tas pēc būtības man šķiet kā absolūti izslēdzams no ikdienas audzināšanas, tomēr pieļaujams ārkārtas situācijās. un, ja 1-2x bērnam viņa mūžā esmu uzšāvusi pa dibenu, tas nebūt nepadara mani par absolūti nekur nederīgu māti, vai parāda, ka mazāk mīlu savu bērnu.

princesemince 21. Sep 2012, 15:35

katra temperamenta audzināšanas metodēs, kā zināms, tiek ņemts vērā, ka vecākiem ir beztermiņa pacietība, kas tomēr tā nav. ideālie apstākļi ir tikai grāmatās. es taču nevienā punktā necentīšos apgalvot, ka pēršanai jābūt kā dabiskai audzināšanas sastāvdaļai. es saku, ka tas ir tiešām tikai tāds solis, kuru vecāki sper, kad ir absolūtā bezpalīdzības stāvoklī, jo ar normālām un humānām metodēm situācija nemainās.

lauvinja 21. Sep 2012, 15:22

Temperments nav izlaidība, katram temperamentam ir savas audzināšanas metodes, kuras strādā, bet šajās metodēs noteikti neietilpst pēršana ar siksnu 😉

princesemince 21. Sep 2012, 15:12

kur šajā situācijā paliek psihologu, neirologu u.c. gudro dakteru izrunātais bērna temperaments, pie kura vecāki tā kā īsti nav vainīgi, jo tā ir gēnu kombinācija, ar ko bērns piedzimst?

un es tādēļ vainīga?
ja ir zināms vecums, līdz kuram "nepielec"?!

OMG 😃
nu jau te panesās bezmaz Cēzara mātes viedoklis- 3 gados jāprot tas, tas, tas un vēl šitas!

nu nesaprot katru reizi!!

lauvinja 21. Sep 2012, 15:05

Smaidīgā 242,
Protams, ka vecāki ir atbildīgi par sava bērna uzvedību un rīcību, kā arī par saprašanu! Kurš gan cits, ja ne vecāki?

lauvinja 21. Sep 2012, 15:04

Labāk vienreiz aibraukt mājās un pārtraukt ciemošanos, nekā cīnīties ar bērna tračiem un nemācēšanu uzvesties visu ciemošanos laiku un iespējams daudzu ciemošanos laiku garumā. Bet nu katram savs, protams.

nu redz- Tu nebļauj 10 reizes dienā. Savukārt es nesitu (vispār nesitu- ir PĒRIENS) savu bērnu 10 reizes dienā.

tā ka viss Ok. Tev sava vardarbība, man (par laimi- ne vienīgajai) sava.

es nesēžu un nesaku visiem- oi, kāda es supermamma, neperu bērnu. Un tā arī nedarīšu.

viņš lieliski zina ļoti daudzas lietas- gan par svešām mantām, gan par smilšu mešanu/nemešanu utt. Tas nemaina faktu, kad ir reizes, kad ar runšānu, skaidrošanu nepietiek!!

lauvinja 21. Sep 2012, 15:00

Arī tad, ja nav blakus māja. Par ko ne?

princesemince 21. Sep 2012, 15:00

paldies par atļauju, bet es savu bērnu nesitu 😃 vienkārši saku, ka ir bijušas tādas ārkārtējas situācijas, kur tā mierīgā argumentācija, konsekvence un citas "bla, bla" darbības uz manu bērnu nu nekā neiedarbojas, līdz ar ko, lai kādu citu vai sevi bērns nesavainotu vai vēl daudz ļaunāk, ir saņēmis uzšāvienu pa dibenu. acīmredzot Tev mazulis pārāk mazs vai pārāk rātns, lai saprastu, par ko ir runa 😀
nez vai situācijā, kad Tavs mazulis rotaļbiedram būs ar rotaļlietu pāršķēlis galvu, arī otra bērna mammai teiksi "ai, viņš man tāds izlaists ar manu mīlestību" un tai otrai mammai tas būs gana labs arguments, kādēļ viņas bērns asiņo.

lauvinja 21. Sep 2012, 14:58

Ciemos viss ir vienkārši, nemāki uzvesties, braucam mājās! Sapratīs ļoti pat ātri!

princesemince 21. Sep 2012, 14:55

man jau, protams, liels prieks, ka ir vecākiem tie foršie bērneļi, kam pasaki kaut ko un viņš to atceras uz visu mūžu. protams, mums pēc visādiem gudrajiem dakteriem kļūst ar katru dienu arvien labāk, bet nu ar ko tad visu vien nesanāk "daudēt", taču bērns vienkārši nespēj ilgstoši atminēties to, ko nevajadzētu darīt. pat, ja atceras, tad tas ķermenītis nez kādēļ rīkojas tā, kā rīkojies līdz tam.

vo vo, es par to pašu!

princesemince 21. Sep 2012, 14:52

vai bļaušana nebija pieskaitāma emocionālajai vardarbībai?

oi, ieliec kaktā... tādu, kas ne sekundi nestāv mierā, kur nu vēl kaktā. Un tad vēl stāvēt, turēt ciet un skaidrot- jau atkal sausu muti. Un uzvilkties vēl vairāk no tā, ka nestāv kaktā, jāstāv blakus, jau atkal jārunā, jātura..... BRRRRRRRRR!!!!

un kas tā par audzināšanu, ja reiz ir bērns, kas vispār neklausa?? 😃 ja jau skaidro savas 3 reizes un saprot, tad jau laikam nebūs viss gadījums, kad vispār neklausa 😃

tiešām gribētu redzēt, cik reizes runātu ar manējo vai kaimiņu puiku un viņš reāli teiktu- oi, jā, sapratu, nedarīšu 😃 😃 ne man vienīgai ir tā- pateica, jā, sapratu, būs tā un tā. Atliek paiet 5min un viss pa vecam. Solījumi, atbildība par saviem vārdiem- pāragri prasītas lietas no bērna.

princesemince 21. Sep 2012, 14:48

runājot par situāciju risināšanu ar vīru - mēs esam diezgan vienprātīgi. ja nu reiz kaut ko "nevaram sadalīt", tad es mēdzu "uzmest lūpu", aiziet otrā istabā, klusēt, bet ar bērnu tas vispār nestrādā. kad eju otrā istabā mēģināt nomierināties, viņš to skaidro, ka es viņu pametu un ir histērijā, no kā mani nervi otrā istabā uzvelkas vēl vairāk. un man jāiet viņš mierināt, lai nepaliek bez elpas. rezultātā - kāds labums?