Sveiki, esmu luteklīte - puteklīte Katrīne

Tā esmu es, pati mazākā mūsu ģimenes atvasīte. Man ir trīs gadi un seši mēneši, es protams apzinos, ka esmu ģimenes luteklīte un kā mazu noslēpumu pateikšu, es to arī izmantoju.

Es saulīti ieraudzīju jaukā augusta dienā, esmu dzimusi 08.08.08. Bet tagad visu no sākuma. Man mammīte ļoti mīl mūs visus, kad redzu, ka vi;ņa par ko skumst, es apsēžos viņai klēpī, cieši to apskauju un iečukstu austiņā, es tevi mīlu mammīt. Viņa pasmaida, es zinu, ka viņa ļoti skumst pēc brālīša, kas ir Anglijā. Vēl man ir pati mīļākā māsiņa pasaulē un es reizēm viņai daru pāri, bet viņa zin, ka es viņu mīlu stipri, stipri.

Pats mīļākais man ir tētis, kas mani māca skaitīt dzejolīšus, es savā vecumā runāju divās valodās, ar tēti krieviski, bet mammu latviski. Tētis ir stingrs, bet taisnīgs un ļoti ļoti mīļš.

Manai mammītei mēs visi esam īpaši, bet šoreiz pastāstīšu par to kā rados es. Mamma un tētis ļoti gribēja, lai viņiem būtu mazulītis. Mamma no pirmās idenas teica, ka viņai būs meitiņa un es nemaz arī neslēpos no sonoskopa. Mammītei bija ļoti grūti, bet viņa pārvare'ja visas grūtības, mēs gan abas laiku pa laikam darījām arī nerātnības, kad nācām no daktera, kamēr neviens nezināja, gājām ēst kartupeļu pankūkas. Kad bija jau iestājies septītais mēnesis mammīte saslima un man viņas bija ļoti žēl tapēc centos viņai palīdzēt,bet tā kā spēciņa man vēl bija pavisam maz, dakteri nolēma, ka es pasaulē nākšu par mēnesi ātrāk un tā astotā augustā mammai un tētim paziņoja, ka pēc stundas viņi mani ieraudzīs. Tētis bija nobijies ne pa jokam, bet mammai to neizrādīja. Tad atvērās operāciju zāles durvis un no zāles iznesa lielu maisu, tētis neredzēja, ka pirms tam māsiņa mani jau aiznesa uz palātu un kamēr viņš tur uztraucās es jau gulēju siltā gultiņā. Tētis baidījās no brīža, kad ieraudzīs mammīti, jo ko viņš teiks, kā mammīti mierinās, viņi tik ļoti gaidīja savu mazo princesīti. Māsiņa vēlāk smējās un teica, tas vīrietis esot stūrus meklējis un neko neesot redzējis, cik bijis uztraucies.

Gadiņš paskrēja ātri ātri un nu jau es staigāju un runāju, man ļoti patīk dziedāt un dejot. Es gan ļoti baidos no ūdentiņa.

Esmu kārumniece un nevar būt tā, ka es kautko nenogaršošu pirmā.

Savā dzimšanas dienā gribu būt pati skaistākā, jo esmu taču princesīte.

Šogad uzsāku savas bērnudārza gaitas un tur man ir pirmie draugi, Gustiņš, kurš man darīja pāri, kamēr viņam iekodu vaidziņā, tagad esam draugi, bet savai audzinātājai Andriņai apsolīju, ka nekad vairs nekodīšu.

Mēs visi trīs katru rudeni ejam lasīt sēnes, šogad arī es pati meklēju sēnes, nogurām gan, nevarēju vairs paiet, bet sēnes bija daudz un man tas ļoti patika.

Es biju laba meitenīte un tapēc salatētis man atnesa daudz dāvanas un saldumus. Arī šis gadiņš paskrēja ātri un nu jau ļoti gaidu atkal ziemassvētkus. Tad es ziemassvēku vecītim palūgšu, lai mammītei nav jāiet tik agri uz darbiņu un viņa ir vairāk kopā ar mani. Lai tētim nav jāstrādā brīvdienās un māsiņa biežāk brauc ar mani patusēties. Un vēl , lai brālītis ir mājās, viņš gan ir ļoti garš un es nedaudz baidos no viņa, bet vienalga ļoti ilgojos.

Salavecīt, izdari tā, lai mēs visi esam kopā!

Mīļas bučas - Katrīne-

"Spēks ir Māmiņu Kluba ģimenēs" 4.kārta:

Bērnu nedēļa! Piedalies!

IESŪTI SAVU BLOGU KONKURSAM ŠEIT!