SVEICAM pirmo Māmiņu Kluba Dienas redaktori- Inesi Viesturi!

Tu, Inese, esi ļoti daudzpusīga māmiņa, kura ir gana daudz jau paveikusi šajā gadā- gan audzini divas meitiņas, gan arī esi uzsākusi Māmiņu Klubā labdarības projektu. Pastāsti, kas jauns šajā projektā! Kāda ir cilvēku atsaucība!

Paldies. Jā, šis gads man tāds ražīgs gan ar ģimenes pieaugumu, gan ar dažādām idejām, gan pievēršanos rokdarbiem, gan labdarības akciju.

Par labdarības akciju domāju jau sen. Viss sākās ar to, ka jau, kad Emīlija paaugās, tad mantas sāka uzkrāties, bet īsti nebija, kam atdot, tā nu nolēmu, ka noteikti vajadzētu nodot labdarībā. Patiesībā tā ir tāda kā zīme, ka man bērni vairāk nebūs; re, ka labi, ka pēc Emīlijas neatdevu, tagad Aleksandrai noder viss; laikam jau zemapziņā tomēr zināju, ka māsiņai kaut kad ir jābūt. Tagad māsiņa ir sagaidīta un „plāns izpildīts”.

Atsaucība ir, tas ir labi, tas nozīmē, ka cilvēkiem tomēr rūp. Pēc pieredzes varu teikt, ka uz beigām parasti cilvēki sarosās.

Paldies meitenēm, kas jau ir atsaukušās, paldies tām, kuras ir apsolījušas atbraukt.

Gaidu visus līdz 15.decembrim.

„Sēdēt mājās ar bērnu." Kāda Tev ir attieksme pret šo teicienu?

Man nepatīk.Man patīk strādāt, patīk būt sabiedrībā, patīk darboties.

Bet es mīlu savus bērnus, es saprotu, ka tai mazajai dvēselītei ir vajadzīga mamma un tikai mamma (vismaz sākumā), ka es esmu viņai visa pasaule.

Tādēļ apspiežu savu egoismu, neņemu auklīti un stundām sēžu uz grīdas un lieku klučus vai simto reizi klausos vienu un to pašu dziesmiņu.

Jā, arī Tu esi stāstījusi, ka nevari savā dzīvē nosēdēt uz vietas. Arī tagad, kad Aleksandrai vēl nav pat gadiņš, vēlies atgriezties darbā! Kāda būtu Tava sapņu nodarbošanās, ja Tev būtu pilnīgi brīva izvēle sākt savu profesionālo karjeru no nulles, jaunā vietā un jaunā ampluā? Kas un kāda Tu būtu? 

Jā, tā ir. Vēlos darboties, vēlos vienkārši atslēgties no mājas dzīves.

Sapņu darbs? Man laikam nav atbildes. Nav nekas tāds, kas būtu gadu gadiem sevī izauklēts un mīļots, par ko būtu ļoti, ļoti sapņojusi.

Vienīgais, ko varu teikt, tas būtu darbs ar cilvēkiem, kur būtu jākomunicē, jāsatiekas; noteikti ne vienai pašai kaut kur sēdēt un „rakt augsto zinātni”.

Nu, ir man viena doma tagad prātā kopš Aleksas piedzimšanas, kas mani urda un neliek mieru, ja tā piepildīsies, tad noteikti došu ziņu (turiet īkšķus, lai piepildītos).

Tu arī ikdienā daudz darbojies ar savām meitiņām, sevišķi ar pirmsskolnieci Emīliju, un esam arī Māmiņu Kluba portālā redzējuši dažādus Tavus brīvā laika pavadīšanas veidus – gan spēles, gan dažādi krāsaini darbiņi, gan arī rokdarbi. Saki godīgi- kur Tu ņem tik daudz laika spēka? Kā Tu sevi uzturi možu? Ir taču vēl ikdienas pienākumi...

Man visu laiku liekas, ka es Emīlijai dikti maz laika veltu, ka viņa tik daudz laika pavada dārziņā, tad vēl kā tradīcija ir katru vakaru apmeklēt omu, tā kā paliek gaužām maz laika.

Pēc māsiņas piedzimšanas es pastiprināti esmu pievērsusi uzmanību Emīlijai un cenšos ar viņu darboties katrā brīvā mirklī, jo mazā jau tomēr prasa savu, nevaru Emīlijai būt visu laiku līdzās, tad nu cenšos visādi kompensēt to, pēc iespējas radošāk kopā esot.

Kur ņemu spēku? Nezinu :) Tā vienkārši ir. Tā ir mana ikdiena.

Jau ilgāku laiku esmu augšā un darbojos līdz 1niem, 2viem naktī. Tas ir mans laiks sev. Izbaudot šo laiku es mazāk nogurstu, jo tomēr šajās nakts stundās esmu atpūtusies, jo beidzot daru to, ko pati vēlos.

Vai tā ir taisnība, ka tad, kad kļūstam par mammām, vārdu "naktsmiers" varam aizmirst? Kā Tev ar šo ir gājis?

Daļēji ir taisnība. Viss atkarīgs no bērna.

Ar Emīliju noteikti nebija nekāda naktsmiera, nebija nekāda laika sev, jo viņa neaizmiga līdz kādiem 2viem naktī, un ilglaicīgi tas bija par traku.

Ar Aleksandru man ir naktsmiers, jo viņa ir daudz mierīgāka, daudz savādāka. Viņa guļ. Vienkārši naktīs guļ, un tas ir viss, kas vajadzīgs naktsmieram.

Kādos brīžos visvairāk mājas dzīvē gribas piespiest Pause pogu?

Es jau teiktu, ka nekad..., nu labi..., tad, kad visi kašķējas, tad, kad sāp galva un gribas gulēt, tad, kad gribas pabeigt izšuvumu, kas ir jau sen iesākts, bet nekādīgi nesanāk laiks, lai to pabeigtu; tad, kad ir garš saraksts ar miljons darāmajiem darbiem.

Bet vispār, es labprāt iegādātos laika mašīnu un padzītu kādus gadiņus trīs uz priekšu :)

„Padzīt trīs gadiņus uz priekšu.” Kas tad notiks? Iestāsies miers un harmonija it visā? 

Miers un harmonija mums tikai sapņos rādās. Emmai ir trīs gadi tagad un tas ir TIK brīnišķīgs laiks, kad daudzas lietas jau pati vēlas darīt, ļoti daudz kas arī sanāk, visu var sarunāt, visur var paņemt līdzi, viss interesē. Un galvenais- lasa grāmatas (lasīt, protams, neprot), bet interese ir ļoti liela par grāmatām, ejam kopā uz bibliotēku, kopā lasām un skatāmies. Un man prieks par to, jo ļoti vēlos iemācīt mīlestību uz grāmatām.

Kāpēc tieši uz grāmatām? Vai arī pati esi „grāmatu tārpiņš”?

Esmu gan grāmatu tārpiņš, man pat skolā reiz klases audzinātāja uzdāvināja mazu tārpiņu :) Bet vispār mana oma strādāja kādreiz bibliotēkā un tā kā viņi mani pieskatīja jau no dzimšanas, tad ar viņu arī gāju katru dienu uz bibliotēku un, protams, lasīju grāmatas, biju pārlasījusi visas pa vairākiem lāgiem.

Jā, ģimenei patiesi Tavā dzīvē ir liela nozīme! Pastāsti, kā iepazinies ar savu vīru! Esi teikusi, ka tas notika internetā..

Jā, man ir pati labākā ģimene, ļoti jauka, laba un mīļa.

Visfantastiskāko vīrieti satiku tiešām internetā. Viss notika ļoti ātri.

Es viņam uzrakstīju, viņš man atbildēja; otrajā randiņā viņš mani uzaicināja pie sevis, es paliku. Dzīvoju te vēl šodien.

Pēc visa tā- vai Tu tici mīlestībai? Tādai īstai un vienīgai- līdz nāve mūs šķirs?!

Jā, ticu gan, un ticu un zinu, ka arī Viņš mani tāpat mīl (līdz nāve mūs šķirs).

Viņš man un es Viņam esmu Dieva sūtīti (es tam patiešām ticu), un, kā saka, ko Dievs savienojis, to nekas vairs nevarēs izšķirt.

Tagad pie nedaudz nopietnākām tēmām. Vai Tevi satrauc politiskie lēmumi attiecībā uz māmiņalgām, vecāku pabalstiem? Vai esi no tām, kas cīnītos par katru latu, kaut vai sākot, teiksim, ar parakstu vākšanu, jo kā nekā esi piedzīvojusi gan „treknos” gadus, kad pabalsti tika izmaksāti pilnā apmērā, gan tagad, kad tie ir „apgriezti”..

Nēeeeeeeee, nejautā man par politiku. Nepatīk, neinteresē.

Bet, ja godīgi neskrietu un neplēstos, jo vienkārši neticu tam visam, neticu pilnīgi nekam,kas ar to ir saistīts.

Man gan paveicās ar abām meitām māmiņalgas sakarā, jo ar Emīliju tiešām vēl bija „treknie gadi”, bet ar Aleksandru – paspēju vēl beidzamajās dienās pirms maija, tā kā šajos laikos nevaru sūdzēties.

Bet tomēr- vai esi mierā ar to, kas notiek mūsu valstī? Vai ir kaut kas, ko gribētu, lai notiek citādi?

Mūsu valsts realizē īstermiņa politiku- neatbalsta ģimenes, neveicina lielu ģimeņu rašanos. Labi būtu, ja atgrieztos tādā stāvoklī, kāds bija šī gada sākumā- ja nemaksā 100% tēta algu, tad vismaz māmiņu algai vajadzētu būt kaut cik pieklājīgai. Kad bija tētiņalga, tad daudzi plānoja lielākas ģimenes un dzimstība palielinājās.

Parunāsim par Ziemassvētku laiku! Tava ģimene ir ticīga. Ko jūsu ģimenei nozīmē šis gaidīšanas laiks? Vai ir kādas īpašas tradīcijas, ko esat ieviesuši?

Mums tie, pirmkārt, ir Kristus piedzimšanas svētki. To arī meitenēm vēlamies iemācīt. Noteikti iesim uz baznīcu.

Tad mums vēl tradīcija ir, ka rūķi nes dāvanas. Kad jau ir tumšs, tad iededzam sveci un ejam pa visu māju meklēt dāvanas, un, kā Jūs domājiet, izrādās, ka rūķi dāvanas ir atstājuši zem eglītes.

Un noteikti īpaši atceramies manu mammu, jo viņai Ziemassvētkos ir vārda diena.

Redzot, ka bērni tic rūķiem un brīnumiem, vai nav tā, ka arī pašā atgriežas atmiņas par bērnību un laiku un sejā uzplaukst smaids un naiva ticība tam?

Atceros vienu gadījumu no bērnības, kad man laikam bija kādi 3 gadi. Pēkšņi zvanīja pie durvīm, bet,  kamēr mēs aizgājām, Ziemassvētku vecītis jau bija prom, atstājis bija dāvanu maisu. Pēc tam gan noskaidroju, ka mamma bija pie zvaniņa piesējusi aukliņu un raustīja. Bet es ticēju :)

Kāda būs Māmiņu Kluba diena zem Tavas redakcijas zīmes? Kādas īpašības Tu šodien pieliksi klāt portālam un ko Tu vēlies šodien sniegt portālam?

Man jau liekas, ka es esmu tik daudz rakstījusi rakstus un stāstus, ka par mani jau visi visu zina.

Notikti centīšos, lai būtu interesanti, padomā ir arī konkursiņš un labo, veselīgo ieteikumu vācelīte.

Ceru, ka Jums šī diena būs interesanta, ka katra spēs kaut kripatiņu sev iegūt.

Paldies par sarunu un aicinām arī Tevi uzdod savus jautājumus šīs dienas Dienas redaktorei!

Kristīne Damškalne, www.maminuklubs.lv