Šodien aizdomājos par to, ka klāt ir gada pēdējā nedēļa un šis laiks vienmēr lieti noder, lai apcerētu, kas labs noticis šajā gadā, kas nav izdevies un kādas ir gaidas no 2011.gada.
Šis gads tiešām bijis raibs ar dažnedažādiem notikumiem- priecīgākiem un skumjākiem. Kā jau saka- gads ir raibs kā dzeņa vēders. Tomēr man kā pozitīvisma pilnam cilvēkam jāsaka, ka esmu spējusi aizmirst sāpīgos un skumjos brīžos, koncentrējoties uz patīkamiem notikumiem, mērķtiecīgi darot savu darbu un domājot, kā šos skumjos brīžus pavērst sev par labu un ieskicēt plānus un mērķus tālākajiem mēnešiem. Jā, un jāatzīst, ka ikdienas melnās strīpas mani nepiemeklē tāpat vien. Tās parasti nāk tad, kad mani ir jāsapurina un kādam tur augšā jāatgadina, ka man ir jāieklausās arī sevī, ne tikai jāmetas ikdienas "vāveres ritenī". Un es to arī daru. Tāda kā jautājumu un atbilžu viktorīna- vai tas man ir vajadzīgs? Vai varētu bez tā iztikt? Kādas ir priekšrocības/trūkumi šajā vai citād gadījumā..
Ko es gaidu no 2011.gada? Jaunas iespējas. Ne tikai profesionālā jomā, bet arī ikdienā. Skatoties ziņas, skaidrs ir viens- Jaunais 2011.gads nebūs viegls nevienam- te nodokļi tiek pacelti, te cenas kāpušas, te algas samazinātas...
Bet tomēr manī mīt (jā, patiesi mīt un es pat zinu, kur) sajūta, ka nākamais būs MANS gads!