Ieejam finiša taisnē

Nu beidzot varu jums pastāstīt ko ļoti, ļoti labu.

Adrians jau nedēļu pats ne tikai aiziet pačurāt ārā, bet arī prasās uz podiņa.

Viss sākās pagājušajā nedēļā, kad viņš tā starp citu pateica - gribu pačurāt. Tad nu aizgājām uz poda un viss notika. Sapriecājos, bet ne pārāk, jo domāju, ka tas jau tikai tā. Nākamajā dienā devāmies uz centru darīšanās, viņš man pēkšņi prasa - gribu pačurāt. Tad nu es visu metot pie malas skrēju un lecu, un aizgājām uz tualeti, viņš pie lielā poda kā liels puika pačurāja. Tagad jau sapratu, ka laikam tā pa nopietnam sapratis, kad pats grib čurāt.

Un nu jau pat no rīta, vakarā, pudienā, ārā vai veikalā - visur prasās. Arī bērnudārzā iet uz poda kopā ar visiem.

Mēs jau nedēļu sausā! :)

Tagad ir tik liels gandarījums, ka viss beidzot ir izdevies, jo tas process taču bija pamatīgs, un brīžiem domāju, ka nekad viņš nesapratīs un neprasīsies uz poda.

P.S.Arī naktīs vairs nelieku autiņbiksītes, un vairāk kā nedēļu viss ok.

Bilde no Flickr.com